Galerija

Pilsonis.lv jautā

Kādēļ Igaunijas Republikas un Latvijas Republikas pēdējo 25 gadu attīstība krasi atšķiras?
 

Meklēt

PK jubileja

Pilsoņu Kongresam 25 gadadiena!

1990.–2015.

Kontaktinformācija

PK e-pasta adreses, telefoni un adrese vēstulēm

Latvijas Komiteja: latvijaskomiteja(at)pilsonis.lv
Delegātiem: delegatiem(at)pilsonis.lv
Redakcija: pilsonis(at)pilsonis.lv
Aizsargs: aizsargs(at)pilsonis.lv


Telefons: 26696822
Telefons: 29416226

Pieslēgties



Pilsonis.lv
Iesniegums

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa

Latvijas Komitejas priekšsēdētājs

Edgars Alksnis

iesniegums.

Rīgā

17.01.2020.

Latvijas Republikas Saeimai[1]

Eiropas Parlamentam

Par nepieciešamību nojaukt pieminekli „Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem“ šā gada pirmajā ceturksnī.

Otrais pasaules karš latviešu tautai nodarīja neizmērojamus zaudējumus. Kara rezultātā Latvijas Republiku izdzēsa no Eiropas politiskās kartes, to okupējot un anektējot Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai. Pārkāpjot starptautisko tiesību normas, PSRS veica genocīdu pret joprojām juridiski pastāvošās Latvijas Republikas pilsoņiem:

  1. nelikumīgi iesauca tos PSRS armijā,
  2. izsūtīja vergu darbos,
  3. pārvietoja uz okupēto Latviju miljoniem PSRS pilsoņu,
  4. likvidēja tradicionālo saimniekošanas un dzīves veidu,
  5. padzina Latvijas Republikas pilsoņus no viņu dzīves vietām, lai tur nometinātu PSRS pilsoņus — kolonistus un okupācijas represīvo iestāžu darbiniekus.

Vēstures dati neļauj šaubīties par to, ka Padomju Savienībai II pasaules karš bija iekarošanas karš, ka tā trīsdesmito gadu beigās aktīvi gatavojās uzbrukt citām Eiropas valstīm, izprovocējot Hitleru uz apsteidzošu rīcību. Līdz ar to piemineklis „Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem“ vērtējams kā PSRS mantinieces Krievijas iekarotās teritorijas atzīme. Pieminekļa nosaukumam ir maldinoša nozīme — tas ignorē Latvijas Republikas okupācijas faktu.

Minētais piemineklis nav kultūrvēsturisks, nav saistīts ar kādu Sarkanās armijas karavīru apbedījumu, līdz ar to uz to neattiecas 2008. gada 30. jūlijā Rīgā parakstītā vienošanās „Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā“ (pretēji LR Ārlietu ministrijas viedoklim).  Ikgadējos saietus pie pieminekļa Krievijas aģenti izmanto Kremļa propagandai un totalitāro ideju reklāmai.

2019. gada 19. septembrī pieņemot rezolūciju II pasaules kara sākuma astoņdesmitajā gadadienā „Eiropas atceres nozīme Eiropas nākotnei“ (2019/2819(RSP)), Eiropas Parlaments ir paudis bažas par tamlīdzīgu pieminekļu izmantošanu vēstures kropļošanai un komunisma propagandai:

„Eiropas Parlaments [..]

18. norāda, ka vairākās dalībvalstīs sabiedriskās vietās (parkos, laukumos, ielās u. c.) atrodas pieminekļi un memoriāli, kas slavina totalitāros režīmus, un tas paver iespēju izkropļot vēsturiskos faktus par Otrā pasaules kara sekām un popularizēt totalitārismu kā politisku iekārtu“

Latvijas puse šo jautājumu nekādi nav komentējusi.

Latvijas pilsoņi atkārtoti ir iesnieguši Saeimā priekšlikumu demontēt pieminekli „Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem“. Latviešiem tas ir verdzības, genocīda un ideoloģiskā kara simbols.

Ierosinu nojaukt pieminekli „Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem“ šā gada pirmajā ceturksnī. Līdzīgi pieminekļi tikko ir nojaukti Ļvovā, Plovdivā un citās vietās Austrumeiropā.

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa

Latvijas Komitejas priekšsēdētājs Edgars Alksnis



[1]Saskaņā ar 1990. gada 18. martā ievēlētās Augstākās Padomes 1992. gada 20. oktobrī pieņemto likumu „Par 5. Saeimas vēlēšanām“ ievēlētās Latvijas Saeimas 1995. gada 25. maijā pieņemto Saeimas vēlēšanu likumu ievēlētā Saeima.

 

 
Čekas operācija „4.maijs“ un naivule Marina Kosteņecka

Aģitācijā par jaunām metodēm latviešu piebeigšanai un Latvijas valsts graušanai, mainot pilsonības likumu, varturi ir iesaistījuši kādreizējo Tautas frontes aktīvisti Marinu Kosteņecku. Bijusī žurnāliste intervijās piemin tādas lietas, kas parāda 4. maija Latvijas tapšanu nežēlīgi skaidri. Fragmenti no Kosteņeckas intervijām doti treknrakstā.

„Sevišķi tas izvērsās tad, kad Gorbačovs nāca ar savu perestroiku, kad Latvijā vizītē ieradās Aleksandrs Jakovļevs. Starp citu, Jakovļevs arvien vēl nav īsti vēsturiski novērtēts. Jo Gorbačovs bija tā kā galva, bet kakls, kas to galvu grozīja, bija perestroikas arhitekts Jakovļevs.” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

Kas tad bija šis perestroikas arhitekts Jakovļevs (1923–2005)? Rietumu avoti sniedz šādas ziņas: dzimis kolhoza priekšsēdētāja ģimenē mazā Pievolgas sādžā. Pēc īsa karadienesta, vēstures studijām Jaroslavļas pedagoģiskajā institūtā un Augstākās partijas skolas beigšanas Maskavā no 1946. gada Jakovļevs ir kompartijas aģitācijas un propagandas darbā. Atšķirībā no cietpaurainākās komunistu daļas Gorbačovs un Jakovļevs saprot, ka konfrontācijai ar rietumiem un diktatoriskā režīma izolācijai nav perspektīvu. Tikai šī fakta dēļ Austrumeiropu palaida nosacītā brīvībā.

„Un – kurš cīnījās, lai Molotova – Ribentropa pakts tiktu atzīts par noziedzīgu? Varēja būt visādi, ja PSRS Tautas deputātu otrajā kongresā nebūtu pieņemts lēmums, ka kongress atzīst Molotova – Ribentropa paktu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš pieņemšanas brīža. To komisiju vadīja Jakovļevs. No katras republikas tur bija pa trim cilvēkiem. No mums tur bija Vulfsons, Neilands un Ķezbers… Tas notika 1989. gada 26. decembrī. Un tieši šīs lēmums, ka Molotova – Ribentropa pakts ar visiem slepenajiem protokoliem nav spēkā kopš pieņemšanas brīža, pavēra ceļu ceturtajam maijam. (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

Rietumi pastāvīgi atgādināja par fašistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS noziedzīgo vienošanos 1939.gada 23. augustā, kas noveda pie ilgstošas Austrumeiropas okupācijas un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksijas PSRS sastāvā. Jaunajiem padomijas līderiem vajadzēja uz šo reaģēt, un tie arī reaģēja, izmantojot čekas kadrus. Padomju armija nav uzbrukusi Latvijai, civiliedzīvotāji nav slepkavoti un izsūtīti, Latvijas teritorija nav pārpludināta ar PSRS pilsoņiem un tamlīdzīgi. Perestroikas rezultātā LPSR kliķe tika pasargāta, par ko tad arī Aleksandram Jakovļevam tovārišči pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni (to lielo, bruņinieka).

Tikai tad ceturtajam maijam tika ieslēgta zaļā gaisma. Ja tā nebūtu bijis, tad mēs kā klusējām piecdesmit gadus, tā būtu klusējuši arī turpmāk. (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

„Jūs“ neapšaubāmi par Latvijas okupāciju būtu klusējuši, taču Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība un mazākas patriotu grupas klusēt tikpat neapšaubāmi negrasījās, izpelnoties LPSR iestāžu pretdarbību. Rezultātā 1990. gada 4. maijā LPSR Augstākajā Padomē sēdošie čekas aģenti saņēma pavēli balsot „par“. Krievu armija negāja ārā, kamēr nebija skaidrs, ka PSRS civilokupantiem šeit tiešām piedāvā zemi un pilsonību.

Kā dzirdēts, bija nepieciešama speciāla Paneiropas Ūnijas priekšsēža fon Habsburga vizīte, lai ieskaidrotu L(PS)R līderiem, ka no 18. novembra atteikties tomēr nevarēs.

„Bet – pats galvenais – es tur pieminēju, ka jābeidz reiz melot un noklusēt patiesā Latvijas vēsture. Ir jāsāk runāt par 1940., par 1949. gada izsūtīšanām. Izrādījās, ka esmu to pateikusi pirmā.“ (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

Runāt, kā redzams, nav kaitīgi.

„Es ļoti labi atceros, kā Gorbačovs trešajā kongresā, kad viņu ievēlēja par PSRS prezidentu … no tribīnes kliedza Baltijas delegācijām: nekur jūs neaiziesiet, jūs taču esat gudri cilvēki… Tāpēc arī mūsu 4. maija deklarāciju viņš vēlāk uzskatīja par papīru, kurš nav vērā ņemams.“ (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

Prātīgs vīrs, nav ko piebilst. Ar šodienas acīm raugoties, Gorbačovs ar Jakovļevu ir spēlējuši precīzi. Krievijas interesēs, protams. Tā ka Kosteņeckas sajūsma latviešiem nebūs saprotama.

„Es zināju, ka maisos neesmu, bet biju kategoriski pret to vēršanu vaļā. Jo es sapratu, ka tas raisīs to, kas ir šobrīd. Šķelšanos arī starp latviešiem.” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

„Starp latviešiem“ nekāda šķelšanās nav manāma. Tovārišči gan tādi nervozi.

Kosteņecka piemin „čekas pirkstu“ (faktiski visam, kas nebija saistīts ar Latvijas Tautas frontes  „ģenerālo līniju“) un atgādina, ka 30 000 cilvēku, kuriem, saskaņā ar Latvijas likumu pārmantojamību, Latvijas pilsonība nepienācās, bija reģistrējušies kā Latvijas Republikas pilsoņu kandidāti. (Ir, 2019. gada 26. septembris)

Kompartijas-čekas pirkstu Latvijas Tautas frontes vadībā saskatīt patiesi nav grūti. Profesionāls kompartijas darbinieks Jānis Škapars; Dainis Īvāns un Džemma Skulme, kuriem savulaik tika ļauts rakstīt personalizētus nekrologus Leonīdam Brežņevam; Sandra Kalniete ar „neiespējamu“ biogrāfiju- no padomju varas ienaidnieku ģimenes līdz LPSR Mākslinieku savienības [ģenerāl]sekretārei (1987–1990) un sekretārei izdevniecībā „Liesma“ (1985–1987); Juris Bojārs, kuru atmaskoja drīz pēc ievēlēšanas LTF domē, citi krievu ziķerdienestu virsnieki, kurus piemin Gundars Valdmanis grāmatā „starp dzirnakmeņiem“…

Savukārt Latvijas Republikas pilsoņu kandidātu reģistrācija notika līdzīgi kā Igaunijā un mūsu apstākļos interesēja galvenokārt Latvijas pilsoņu dzīvesbiedrus. Šis fakts nekādi nav uzskatāms par kādu „solījumu“ automātiski piešķirt Latvijas pilsonību PSRS pārvietotajām personām.

Kosteņecka turpina uzvesties kā Latvijas PSR laikos. Nav šaubu, ka tas atradīs piekrišanu valdošās kliķes vidē. Tautai tomēr jāzina patiesība, un tā ir īsa — nekādas Latvijas vēl nav…

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa priekšsēdētājs Dr. Edgars Alksnis

08.12.2019.


 
Aizstāvēsim 1. maija svētku dienu!

Ārlietu ministrs [..] aizrāda, ka Latvijas valstij divas lielas svētku dienas: 18. novembris — Latvijas dibināšanas diena — un 1. maijs — Satversmes sapulces šūpļa svētki. (Laikraksts Brīvā Zeme, 1921. gada 2. maijā)

Pirms dažām dienām Jēkaba ielā nolēma virzīt tālāk deputātu Riharda Kola, Jāņa Dombravas, Raivja Dzintara, Ritvara Jansona un Ināras Mūrnieces ierosinājumu par grozījumiem likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām“, kas noteiktu, ka 1. maijs vairs nebūs brīvdiena, lai tā vietā ieviestu brīvdienu 11. novembrī.

1. maijs ir Latvijas Republikas pilsoņu pirmā ievēlētā parlamenta — Latvijas Satversmes Sapulces — sanākšanas diena 1920. gadā. Parlamentārisma posmā XX gadsimta 20. un 30. gados šī diena tika plaši svinēta. Tā ir arī valsts atjaunošanai Latvijas Republikas pilsoņu ievēlētās pārstāvniecības — Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa — sanākšanas diena (1990).

Jau vairāk nekā simt gadus tie ir arī Darba svētki, un darbs, kā zināms, ir viena no mūsu dzīves vissvarīgākajām sastāvdaļām. 1. maija svinēšana gan ir vēl daudz senāka, tā cieši saistīta ar siltā laika iestāšanos, vasaras (siltā pavasara) atnākšanu, ap šo laiku, aprīļa beigās, maija sākumā mūsu senči svinēja Ūsiņa vai Jurģa dienu. Daudziem šī diena saistās ar pirmajiem dārza darbiem, kas mūsdienu sarežģītajā ekonomiskajā situācijā daudziem pilsoņiem joprojām ir ne tikvien brīvā laika pavadīšana, bet arī nozīmīgs iztikas avots.

1. maijs ir brīvdiena gandrīz visās Eiropas un Eiropas Savienības valstīs, to vidū Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Polijā, Vācijā un citās.

Tas, ka Latvijas neatkarības parlamentārisma posmā 1. maijs bija nozīmīgi svētki lielākajai Latvijas politiskajai partijai sociāldemokrātiem, nevarētu uztraukt pārējos pilsoņus. Pēc PSRS veiktās Latvijas okupācijas sociāldemokrāti kā trimdā, tā okupētajā Latvijā (atceramies Juri Būmeisteru) atgādināja pasaulei par Latvijas valsts okupāciju, nereti veicot savas akcijas tieši 1. maijā. Kā zināms, čekai izdevās novērst spēcīgas 18. Novembra Latvijai uzticīgas sociāldemokrātiskas partijas atjaunošanos 20. gadu 80. gadu beigās okupētajā Latvijā un tas sekmīgi izdodas arī līdz šim.

Tīmeklī atrodamajā deputātu ierosinājumā nav minēti nekādi argumenti, kādēļ 1. maijam vairs nevajadzētu būt svētku dienai. Tieši otrādi – tajā ir atsauce uz Satversmes Sapulci, tātad 1. maiju: „Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi.“

Ņemot vērā minēto šās dienas nozīmi, aicinām pilsoņus dažādos veidos protestēt pret ierosinājumu atcelt 1. maija svētku dienu, izteikt savu viedokli sarunās, rakstos, sociālajos tīklos, vēršoties pie deputātiem, viņu pārstāvētajām partijām, partiju biedrus, atbalstītājus un vēlētājus — pie „savām“ partijām, kas atbalstījušas 1. maija svētku dienas atcelšanu, pie Pilsoņu Kongresa delegātiem un citādi, lai panāktu šā ierosinājuma atsaukšanu un 2020. gada 1. maijs, kad svinēsim Satversmes Sapulces 100. gadskārtu un Pilsoņu Kongresa 30. gadskārtu, būtu svētku diena kā līdz šim.

Sveicot Lāčplēša dienā un Latvijas Republikas Valsts svētkos,

pilsonis.lv

11.11.2019.

Citi raksti par šo tēmu:

1. maijs mums tikpat svarīgs, kā 18. novembris

 
Ziemas laiks ir 18. Novembra Latvijas laiks

 

Šonakt pārejam uz ziemas laiku. Tas ir 18. Novembra Latvijas laiks. Aicinām visus pie tā palikt!

26.10.2019.

 

 
Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa Latvijas Komitejas priekšsēdētāja paziņojums Par 4. maija Latvijas pilsonības uzspiešanas plāniem tā dēvētajiem "nepilsoņu" bērniem

2019. gada 14. jūnijā                                                                                                                     Rīgā

PSRS sabrukšanas procesā tās starptautisko tiesību pārņēmēja — Krievijas Federācija — un LPSR komunistu un čekistu nomenklatūra, politiski tuvredzīgām Rietumu aprindām neiebilstot, panāca to, ka 1918. gada 18. novembrī proklamētās un 1940. gadā PSRS okupētās Latvijas Republikas pilsoņu kopuma pašnoteikšanās tiesību atjaunošana tika aizstāta ar reformētās padomju varas jeb tā dēvētās 4. maija republikas institūciju nepamatoti iegūtām tiesībām Latvijas Republikas pilsoņu vietā izlemt viņu valsts likteni.
Krievijas Federācija Latvijai uzspieda ap 800 000 PSRS pārvietoto pilsoņu, tajā skaitā savas okupācijas armijas militārpersonas, kuru kopskaits līdz ar to ģimenes locekļiem bija aptuveni 200 000.
Tā vietā, lai atbilstoši starptautisko tiesību principiem tiktu veikta Latvijas deokupācija, Rietumvalstis noskatījās, kā KGB kadru vadībā Latvijas teritorijā uz okupācijas varas bāzes veido postkoloniālu valsti:
1) Latvijas pilsonību masveidā nelikumīgi piešķir PSRS okupācijas laikā iesūtītajām personām (PSRS pilsoņiem) un to pēcnācējiem;
2) nav risināts jautājums par PSRS okupācijas laikā iesūtīto personu izvākšanu no Latvijas;
3) patvaļīgi ieviesta starptautiskajās tiesībās neesoša personu kategorija — tā dēvētie "nepilsoņi" — "Latvijas valstpiederīgie", kuru statuss faktiski ir tuvs Latvijas pilsoņu statusam.
Kopā ar 4. maija režīma noziedzīgo ekonomisko politiku un politiski tuvredzīgo starptautisko organizāciju spiedienu šī ievirze turpina PSRS okupācijas varas 1940. gadā sākto genocīdu pret latviešu tautu. Tagad 4. maija postkoloniālā režīma vadība gatavojas latviešu tautas — vienas no senākajām Eiropas tautām — iznīcināšanai piešķirt „likumīgu“ raksturu, tiesību aktos nostiprinot tā dēvēto „Latvijas nepilsoņu“ pēcnācēju automātisku pāreju 4. maija Latvijas pilsonībā. Šis lēmums nav tikai par pilsonības piešķiršanu nelielai personu grupai, bet nosaka galīgu Latvijas Republikas pilsonības institūta sagraušanu.
Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa vārdā paziņoju, ka stabila drošības situācija Eiropā ir izveidojama tikai atjaunojot joprojām faktiski okupēto 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku. Pilsoņu Kongress ir pasludinājis 4. maija Latvijas veiktās pilsoņu kopuma pārmaiņas par spēkā neesošām. Aicinu pasaules sabiedrību izdarīt spiedienu uz 4. maija Latvijas administrāciju, lai tā respektē Pilsoņu Kongresa vēlēšanās izteikto Latvijas Republikas pilsoņu gribu un ļauj atjaunot pirms PSRS okupācijas perioda pastāvējušo Latvijas Republiku, novēršot PSRS veiktās kolonizācijas sekas.

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa Latvijas Komitejas priekšsēdētājs           Edgars Alksnis

 
<< Sākums < Iepriekšējā 1 2 3 Nākamā > Beigas >>

1 lapa no 3