Galerija

Pilsonis.lv jautā

Kādēļ Igaunijas Republikas un Latvijas Republikas pēdējo 25 gadu attīstība krasi atšķiras?
 

Meklēt

PK jubileja

Pilsoņu Kongresam 25 gadadiena!

1990.–2015.

Kontaktinformācija

PK e-pasta adreses, telefoni un adrese vēstulēm

Latvijas Komiteja: latvijaskomiteja(at)pilsonis.lv
Delegātiem: delegatiem(at)pilsonis.lv
Redakcija: pilsonis(at)pilsonis.lv
Aizsargs: aizsargs(at)pilsonis.lv


Telefons: 26696822
Telefons: 29416226

Pieslēgties



Pilsonis.lv
Čekas operācija „4.maijs“ un naivule Marina Kosteņecka

Aģitācijā par jaunām metodēm latviešu piebeigšanai un Latvijas valsts graušanai, mainot pilsonības likumu, varturi ir iesaistījuši kādreizējo Tautas frontes aktīvisti Marinu Kosteņecku. Bijusī žurnāliste intervijās piemin tādas lietas, kas parāda 4. maija Latvijas tapšanu nežēlīgi skaidri. Fragmenti no Kosteņeckas intervijām doti treknrakstā.

„Sevišķi tas izvērsās tad, kad Gorbačovs nāca ar savu perestroiku, kad Latvijā vizītē ieradās Aleksandrs Jakovļevs. Starp citu, Jakovļevs arvien vēl nav īsti vēsturiski novērtēts. Jo Gorbačovs bija tā kā galva, bet kakls, kas to galvu grozīja, bija perestroikas arhitekts Jakovļevs.” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

Kas tad bija šis perestroikas arhitekts Jakovļevs (1923–2005)? Rietumu avoti sniedz šādas ziņas: dzimis kolhoza priekšsēdētāja ģimenē mazā Pievolgas sādžā. Pēc īsa karadienesta, vēstures studijām Jaroslavļas pedagoģiskajā institūtā un Augstākās partijas skolas beigšanas Maskavā no 1946. gada Jakovļevs ir kompartijas aģitācijas un propagandas darbā. Atšķirībā no cietpaurainākās komunistu daļas Gorbačovs un Jakovļevs saprot, ka konfrontācijai ar rietumiem un diktatoriskā režīma izolācijai nav perspektīvu. Tikai šī fakta dēļ Austrumeiropu palaida nosacītā brīvībā.

„Un – kurš cīnījās, lai Molotova – Ribentropa pakts tiktu atzīts par noziedzīgu? Varēja būt visādi, ja PSRS Tautas deputātu otrajā kongresā nebūtu pieņemts lēmums, ka kongress atzīst Molotova – Ribentropa paktu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš pieņemšanas brīža. To komisiju vadīja Jakovļevs. No katras republikas tur bija pa trim cilvēkiem. No mums tur bija Vulfsons, Neilands un Ķezbers… Tas notika 1989. gada 26. decembrī. Un tieši šīs lēmums, ka Molotova – Ribentropa pakts ar visiem slepenajiem protokoliem nav spēkā kopš pieņemšanas brīža, pavēra ceļu ceturtajam maijam. (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

Rietumi pastāvīgi atgādināja par fašistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS noziedzīgo vienošanos 1939.gada 23. augustā, kas noveda pie ilgstošas Austrumeiropas okupācijas un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksijas PSRS sastāvā. Jaunajiem padomijas līderiem vajadzēja uz šo reaģēt, un tie arī reaģēja, izmantojot čekas kadrus. Padomju armija nav uzbrukusi Latvijai, civiliedzīvotāji nav slepkavoti un izsūtīti, Latvijas teritorija nav pārpludināta ar PSRS pilsoņiem un tamlīdzīgi. Perestroikas rezultātā LPSR kliķe tika pasargāta, par ko tad arī Aleksandram Jakovļevam tovārišči pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni (to lielo, bruņinieka).

Tikai tad ceturtajam maijam tika ieslēgta zaļā gaisma. Ja tā nebūtu bijis, tad mēs kā klusējām piecdesmit gadus, tā būtu klusējuši arī turpmāk. (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

„Jūs“ neapšaubāmi par Latvijas okupāciju būtu klusējuši, taču Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība un mazākas patriotu grupas klusēt tikpat neapšaubāmi negrasījās, izpelnoties LPSR iestāžu pretdarbību. Rezultātā 1990. gada 4. maijā LPSR Augstākajā Padomē sēdošie čekas aģenti saņēma pavēli balsot „par“. Krievu armija negāja ārā, kamēr nebija skaidrs, ka PSRS civilokupantiem šeit tiešām piedāvā zemi un pilsonību.

Kā dzirdēts, bija nepieciešama speciāla Paneiropas Ūnijas priekšsēža fon Habsburga vizīte, lai ieskaidrotu L(PS)R līderiem, ka no 18. novembra atteikties tomēr nevarēs.

„Bet – pats galvenais – es tur pieminēju, ka jābeidz reiz melot un noklusēt patiesā Latvijas vēsture. Ir jāsāk runāt par 1940., par 1949. gada izsūtīšanām. Izrādījās, ka esmu to pateikusi pirmā.“ (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

Runāt, kā redzams, nav kaitīgi.

„Es ļoti labi atceros, kā Gorbačovs trešajā kongresā, kad viņu ievēlēja par PSRS prezidentu … no tribīnes kliedza Baltijas delegācijām: nekur jūs neaiziesiet, jūs taču esat gudri cilvēki… Tāpēc arī mūsu 4. maija deklarāciju viņš vēlāk uzskatīja par papīru, kurš nav vērā ņemams.“ (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

Prātīgs vīrs, nav ko piebilst. Ar šodienas acīm raugoties, Gorbačovs ar Jakovļevu ir spēlējuši precīzi. Krievijas interesēs, protams. Tā ka Kosteņeckas sajūsma latviešiem nebūs saprotama.

„Es zināju, ka maisos neesmu, bet biju kategoriski pret to vēršanu vaļā. Jo es sapratu, ka tas raisīs to, kas ir šobrīd. Šķelšanos arī starp latviešiem.” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

„Starp latviešiem“ nekāda šķelšanās nav manāma. Tovārišči gan tādi nervozi.

Kosteņecka piemin „čekas pirkstu“ (faktiski visam, kas nebija saistīts ar Latvijas Tautas frontes  „ģenerālo līniju“) un atgādina, ka 30 000 cilvēku, kuriem, saskaņā ar Latvijas likumu pārmantojamību, Latvijas pilsonība nepienācās, bija reģistrējušies kā Latvijas Republikas pilsoņu kandidāti. (Ir, 2019. gada 26. septembris)

Kompartijas-čekas pirkstu Latvijas Tautas frontes vadībā saskatīt patiesi nav grūti. Profesionāls kompartijas darbinieks Jānis Škapars; Dainis Īvāns un Džemma Skulme, kuriem savulaik tika ļauts rakstīt personalizētus nekrologus Leonīdam Brežņevam; Sandra Kalniete ar „neiespējamu“ biogrāfiju- no padomju varas ienaidnieku ģimenes līdz LPSR Mākslinieku savienības [ģenerāl]sekretārei (1987–1990) un sekretārei izdevniecībā „Liesma“ (1985–1987); Juris Bojārs, kuru atmaskoja drīz pēc ievēlēšanas LTF domē, citi krievu ziķerdienestu virsnieki, kurus piemin Gundars Valdmanis grāmatā „starp dzirnakmeņiem“…

Savukārt Latvijas Republikas pilsoņu kandidātu reģistrācija notika līdzīgi kā Igaunijā un mūsu apstākļos interesēja galvenokārt Latvijas pilsoņu dzīvesbiedrus. Šis fakts nekādi nav uzskatāms par kādu „solījumu“ automātiski piešķirt Latvijas pilsonību PSRS pārvietotajām personām.

Kosteņecka turpina uzvesties kā Latvijas PSR laikos. Nav šaubu, ka tas atradīs piekrišanu valdošās kliķes vidē. Tautai tomēr jāzina patiesība, un tā ir īsa — nekādas Latvijas vēl nav…

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa priekšsēdētājs Dr. Edgars Alksnis

08.12.2019.


 
Aizstāvēsim 1. maija svētku dienu!

Ārlietu ministrs [..] aizrāda, ka Latvijas valstij divas lielas svētku dienas: 18. novembris — Latvijas dibināšanas diena — un 1. maijs — Satversmes sapulces šūpļa svētki. (Laikraksts Brīvā Zeme, 1921. gada 2. maijā)

Pirms dažām dienām Jēkaba ielā nolēma virzīt tālāk deputātu Riharda Kola, Jāņa Dombravas, Raivja Dzintara, Ritvara Jansona un Ināras Mūrnieces ierosinājumu par grozījumiem likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām“, kas noteiktu, ka 1. maijs vairs nebūs brīvdiena, lai tā vietā ieviestu brīvdienu 11. novembrī.

1. maijs ir Latvijas Republikas pilsoņu pirmā ievēlētā parlamenta — Latvijas Satversmes Sapulces — sanākšanas diena 1920. gadā. Parlamentārisma posmā XX gadsimta 20. un 30. gados šī diena tika plaši svinēta. Tā ir arī valsts atjaunošanai Latvijas Republikas pilsoņu ievēlētās pārstāvniecības — Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa — sanākšanas diena (1990).

Jau vairāk nekā simt gadus tie ir arī Darba svētki, un darbs, kā zināms, ir viena no mūsu dzīves vissvarīgākajām sastāvdaļām. 1. maija svinēšana gan ir vēl daudz senāka, tā cieši saistīta ar siltā laika iestāšanos, vasaras (siltā pavasara) atnākšanu, ap šo laiku, aprīļa beigās, maija sākumā mūsu senči svinēja Ūsiņa vai Jurģa dienu. Daudziem šī diena saistās ar pirmajiem dārza darbiem, kas mūsdienu sarežģītajā ekonomiskajā situācijā daudziem pilsoņiem joprojām ir ne tikvien brīvā laika pavadīšana, bet arī nozīmīgs iztikas avots.

1. maijs ir brīvdiena gandrīz visās Eiropas un Eiropas Savienības valstīs, to vidū Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Polijā, Vācijā un citās.

Tas, ka Latvijas neatkarības parlamentārisma posmā 1. maijs bija nozīmīgi svētki lielākajai Latvijas politiskajai partijai sociāldemokrātiem, nevarētu uztraukt pārējos pilsoņus. Pēc PSRS veiktās Latvijas okupācijas sociāldemokrāti kā trimdā, tā okupētajā Latvijā (atceramies Juri Būmeisteru) atgādināja pasaulei par Latvijas valsts okupāciju, nereti veicot savas akcijas tieši 1. maijā. Kā zināms, čekai izdevās novērst spēcīgas 18. Novembra Latvijai uzticīgas sociāldemokrātiskas partijas atjaunošanos 20. gadu 80. gadu beigās okupētajā Latvijā un tas sekmīgi izdodas arī līdz šim.

Tīmeklī atrodamajā deputātu ierosinājumā nav minēti nekādi argumenti, kādēļ 1. maijam vairs nevajadzētu būt svētku dienai. Tieši otrādi – tajā ir atsauce uz Satversmes Sapulci, tātad 1. maiju: „Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi.“

Ņemot vērā minēto šās dienas nozīmi, aicinām pilsoņus dažādos veidos protestēt pret ierosinājumu atcelt 1. maija svētku dienu, izteikt savu viedokli sarunās, rakstos, sociālajos tīklos, vēršoties pie deputātiem, viņu pārstāvētajām partijām, partiju biedrus, atbalstītājus un vēlētājus — pie „savām“ partijām, kas atbalstījušas 1. maija svētku dienas atcelšanu, pie Pilsoņu Kongresa delegātiem un citādi, lai panāktu šā ierosinājuma atsaukšanu un 2020. gada 1. maijs, kad svinēsim Satversmes Sapulces 100. gadskārtu un Pilsoņu Kongresa 30. gadskārtu, būtu svētku diena kā līdz šim.

Sveicot Lāčplēša dienā un Latvijas Republikas Valsts svētkos,

pilsonis.lv

11.11.2019.

Citi raksti par šo tēmu:

1. maijs mums tikpat svarīgs, kā 18. novembris

 
Ziemas laiks ir 18. Novembra Latvijas laiks

 

Šonakt pārejam uz ziemas laiku. Tas ir 18. Novembra Latvijas laiks. Aicinām visus pie tā palikt!

26.10.2019.

 

 
Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa Latvijas Komitejas priekšsēdētāja paziņojums Par 4. maija Latvijas pilsonības uzspiešanas plāniem tā dēvētajiem "nepilsoņu" bērniem

2019. gada 14. jūnijā                                                                                                                     Rīgā

PSRS sabrukšanas procesā tās starptautisko tiesību pārņēmēja — Krievijas Federācija — un LPSR komunistu un čekistu nomenklatūra, politiski tuvredzīgām Rietumu aprindām neiebilstot, panāca to, ka 1918. gada 18. novembrī proklamētās un 1940. gadā PSRS okupētās Latvijas Republikas pilsoņu kopuma pašnoteikšanās tiesību atjaunošana tika aizstāta ar reformētās padomju varas jeb tā dēvētās 4. maija republikas institūciju nepamatoti iegūtām tiesībām Latvijas Republikas pilsoņu vietā izlemt viņu valsts likteni.
Krievijas Federācija Latvijai uzspieda ap 800 000 PSRS pārvietoto pilsoņu, tajā skaitā savas okupācijas armijas militārpersonas, kuru kopskaits līdz ar to ģimenes locekļiem bija aptuveni 200 000.
Tā vietā, lai atbilstoši starptautisko tiesību principiem tiktu veikta Latvijas deokupācija, Rietumvalstis noskatījās, kā KGB kadru vadībā Latvijas teritorijā uz okupācijas varas bāzes veido postkoloniālu valsti:
1) Latvijas pilsonību masveidā nelikumīgi piešķir PSRS okupācijas laikā iesūtītajām personām (PSRS pilsoņiem) un to pēcnācējiem;
2) nav risināts jautājums par PSRS okupācijas laikā iesūtīto personu izvākšanu no Latvijas;
3) patvaļīgi ieviesta starptautiskajās tiesībās neesoša personu kategorija — tā dēvētie "nepilsoņi" — "Latvijas valstpiederīgie", kuru statuss faktiski ir tuvs Latvijas pilsoņu statusam.
Kopā ar 4. maija režīma noziedzīgo ekonomisko politiku un politiski tuvredzīgo starptautisko organizāciju spiedienu šī ievirze turpina PSRS okupācijas varas 1940. gadā sākto genocīdu pret latviešu tautu. Tagad 4. maija postkoloniālā režīma vadība gatavojas latviešu tautas — vienas no senākajām Eiropas tautām — iznīcināšanai piešķirt „likumīgu“ raksturu, tiesību aktos nostiprinot tā dēvēto „Latvijas nepilsoņu“ pēcnācēju automātisku pāreju 4. maija Latvijas pilsonībā. Šis lēmums nav tikai par pilsonības piešķiršanu nelielai personu grupai, bet nosaka galīgu Latvijas Republikas pilsonības institūta sagraušanu.
Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa vārdā paziņoju, ka stabila drošības situācija Eiropā ir izveidojama tikai atjaunojot joprojām faktiski okupēto 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku. Pilsoņu Kongress ir pasludinājis 4. maija Latvijas veiktās pilsoņu kopuma pārmaiņas par spēkā neesošām. Aicinu pasaules sabiedrību izdarīt spiedienu uz 4. maija Latvijas administrāciju, lai tā respektē Pilsoņu Kongresa vēlēšanās izteikto Latvijas Republikas pilsoņu gribu un ļauj atjaunot pirms PSRS okupācijas perioda pastāvējušo Latvijas Republiku, novēršot PSRS veiktās kolonizācijas sekas.

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa Latvijas Komitejas priekšsēdētājs           Edgars Alksnis

 
Latvijas Aizsargu organizācijas priekšnieka Aksela Kaimiņa runa Pilsoņu Kongresa svinīgajā sēdē 2018. gada 18. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā

Pirms runājam par drošības situāciju, jāatgādina, ka nekāda armija neglābs valsti, ja tās pilsoņi paši nebūs gatavi aizstāvēties. Vēsture rāda, ka visefektīvākā aizsardzība ir apbruņota un apmācīta tauta – ja vien valsts nosacītā elite  to var atļauties. Valsts drošība pati par sevi ir abstrakts termins, valsts demokrātiskā iekārta ir paredzēta tās pilsoņu interešu nodrošināšanai, nevis otrādi — pilsoņi valstij, kā tas ir sovjetiski aziātiskajā, uz bailēm un piespiešanu vērstajā modelī.
Konceptuāli — neliela valsts nevar uzturēt pietiekoši lielu armiju. Šo trūkumu it kā risina dalība NATO blokā, tomēr „lielo spēlētāju“ intereses mēdz mainīties, un slīcēju glābšana paliek pašu slīcēju rokās.
Jāpiezīmē, ka Krievija ar Kēnigsbergā un pie Sanktpēterburgas izvietotiem pretkuģu un pretgaisa aizsardzības raķešu kompleksiem var bloķēt NATO papildspēku piekļuvi mūsu reģionam. Nopietna konflikta gadījumā šie kompleksi droši vien tiktu iznīcināti, bet mums jārēķinās, ka Rietumi Baltijas valstu dēļ neriskēs ar plašu karadarbību.  Par Baltijas aizsardzību tiek domāts, par to liecina nesenās NATO mācības „Trident juncture“ Norvēģijā, 45 tūkstoši dalībnieku tajās un Krievijas nervozā reakcija uz tām. Šādas mācības Krievijas reģiona tuvumā ir stratēģiski svarīgas, tāpat kā iespēja apgādāt Baltijas valstis caur Norvēģiju un Zviedriju jūras daļā, ko nepārklāj krievu raķetes.
Ir nošķirams ārējais un iekšējais apdraudējums. Turklāt par apdraudējumiem nevaram spriest tikai militārā nozīmē.
Piemēram, līdzšinējās  uz „sarkano baronu“, industriālo lauku lielražotāju, atbalstu vērstās lauksaimniecības politikas sekas, kuras tieši it kā nesaistās ar drošību  —  liela iedzīvotāju koncentrācija galvaspilsētas reģionā (Latvijā — Rīgas reģionā 52 % no valsts iedzīvotājiem; pretēji apgalvojumiem, ka tas ir dabisks process, citās Eiropas  valstīs šis procents ir — Londonas reģionā 21 %, Parīzes — 19 %, Stokholmas — 16 %), arvien pieaugoša lauku depopulācija, kas izraisa pārtikas bāzes neesamību vai tās koncentrēšanu viegli kontrolējamos, salīdzinoši nedaudzos punktos, pieaugošu humānās katastrofas iespējamību,  atbalsta trūkumu partizānu kustībai. Tāpat medicīnas pakalpojumu centralizācija būtu  jāvērtē no drošības viedokļa — kāda ir reģionālo iestāžu kapacitāte, Rīgas slimnīcu iespējas un noturība.
Lietas nevajadzētu skatīt atsevišķi jeb „ieviest kārtību“ vienā valsts sfērā, jo  nejēdzībām ir kopējs cēlonis pēc būtības —  nedemontētā padomju sistēma, kura vairāk vai mazāk veiksmīgi tēlo Latvijas valsti, demokrātisku pārvaldi un pretojas būtiskām pārmaiņām. Mēģinājumi mainīt sistēmu, tajā iekļaujoties, bez nozīmīga ārēja atbalsta nav bijuši veiksmīgi. Šķiet, arī aizsardzības sfēra, kur, pateicoties integrācijai NATO, situācija varētu būt atšķirīga, tiek  veiksmīgi „muļļāta“.
Galvenais ārējais apdraudējums ir Krievijas centieni atgūt kontroli pār bijušās PSRS impērijas teritorijām ar militāra spēka (Gruzija — 2008. g., Ukraina — kopš 2014. g.) un hibrīdkara jeb 4. paaudzes kara ieroču (informatīvais, ideoloģiskais, propagandas un  speciālo operāciju  (Melnkalne)) palīdzību. Krievija ar hibrīdkara elementu izmantošanu cenšas radīt politisku jucekli Rietumeiropas valstīs un ASV, ar aktivitātēm Sīrijā un Lībijā — izmantot bēgļu plūsmas ventili Eiropas šantāžai. Lai arī tam ir daļēji panākumi, tomēr Krievija nevar radīt nopietnu ilgtermiņa apdraudējumu NATO bloka dibinātājvalstīm, bet ar savu „stratēģiskā huligāna“ uzvedību, kā to raksturojis britu politologs Lindlijs-Frenčs (Lindly-French), Krievija cenšas izkaulēt taktiskas piekāpšanās.
Kremļa „ālēšanās“ ir izsaukusi arvien stingrākas ASV sankcijas, kā arī pieaugošu spiedienu pārtraukt Nordstream 2 būvniecību.
Hibrīdkara metodes rada apdraudējumu, ko iespējams uzdot par attiecīgā uzbrukuma objekta iekšējo problēmu, esošu un izdomātu, saasinājumu. Latvijai, atšķirībā no Rietumeiropas,  ir augstāki riski, pastāv vēsturiski veidoti labvēlīgi apstākļi, kas nosaka 4. maija valsts ievainojamību — agresoram labvēlīga informācijas telpa, Krievijas līdzjutēju masas, no PSRS Komunistiskās partijas un čekas darbiniekiem veidojusies vietējā nomenklatūra ar tās sakariem un saistībām Krievijā.
Latvijas publiskajā telpā minēts par totālās jeb vispārējās aizsardzības nepieciešamību pašreizējos apstākļos. Ar vispārējo aizsardzību tiek saprasta dažādu valsts  struktūru gatavība ārkārtas situācijām, integrētas darbības, vienota krīzes vadība, resursu nodrošinājums. Bet kāda ir reālā situācija?
Par Latvijas aizsardzības pamatu un mugurkaulu ir pasludināta Zemessardze (ZS) — pēc būtības reģionāla aizsardzības struktūra, kura Latvijai esot tikpat profesionāla kā armija un kuru (ZS) krīzes situācijā paredzēts izmantot, novirzot vienības uz vajadzīgajiem reģioniem. Armijas lielums Latvijā ir kā viena vieglo kājnieku brigāde, Zemessardze — ap 8000 cilvēku. 
Saprotams, ka šobrīd jāiztiek ar esošajiem resursiem, tomēr dīvaina šķiet Latvijas unikalitāte, pēc 2014. gada Krievijas iebrukuma Ukrainā neatjaunojot obligāto vai vismaz daļēji brīvprātīgu militāro dienestu kā citur mūsu reģionā. Igauņi un somi to nekad nav pārtraukuši, Lietuvā atjaunoja 2015. gadā, Zviedrijā — daļēji šogad. Tā vietā tiek tiražētas blēņas par Latvijas ZS unikalitāti, armijas instruktoru un materiālo resursu noplicināšanu darbam ar jaunkareivjiem, Latvijai nelojālu personu apmācīšanu (kas risināms ar drošības dienestu darbu) utt. Tiesa, ir veikts pilotprojekts brīvprātīgo armijas rezervistu apmācībai, tomēr tas nerisina Zemessardzes problēmas — neveicina reģionālai atbalsta tipa struktūrai uzticēto armijas funkciju realizēšanu.
Iedomāsimies situāciju, ka konflikta gadījumā ZS vienības no sava reģiona armijas funkciju veikšanai tiek pārdislocētas citur, kam būtībā nepietiek ne sagatavotības, ne bruņojuma, ne citu resursu, atstājot pašu mājas bez apsardzības (vietējās pašvaldības ir praktiski bezpalīdzīgas pret diversantu jeb laupītāju bandām). Rezultātā iespējama situācija, ka patriotiskākie valsts pilsoņi aiziet bojā, veicot funkcijas, kurām nav ne attiecīgi sagatavoti, ne apgādāti. Savukārt aizsardzības spēku daļēji brīvprātīgai izveidei īsā laikā no jauna, kā tas notika Ukrainā, mums nepietiek stratēģiskā dziļuma un resursu.
Lai saprastu šo dīvainību cēloņus, jāielūkojas pagātnē.
Vēl pirms Zemessardzes, 1990. gadā,  L(PS)R Augstākās Padomes administrēšanas laikā tika atjaunota Latvijas Aizsargu organizācija kā Latvijas Republikas organizācija, kas reģistrēta Pilsoņu Kongresā un kas nepakļāvās padomju struktūrām. Komunistiem nācās radīt alternatīvu — ZS — ar līdzīgiem statūtiem, mērķiem, uzdevumiem, bet ar pakļautību 4. maija iestādēm. Pirmais Zemessardzes komandieris bija bijušais Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ideoloģiskais sekretārs. Sākotnēji tautas piesaistīšanai tika pieļauta bataljonu vadības nonākšana vietējo patriotiski noskaņoto personu rokās (tos reizēm atceras kā Zemessardzes „zelta laikus“), tomēr turpmākas „profesionalizācijas“ gaitā no viņiem lielākoties atbrīvojās, Zemessardze no pašaizsardzības organizācijas (kā aizsargi) juridiski tika pārveidota par valsts (brīvprātīgu) dienestu, vienību komandieri vēlāk tika iecelti no profesionālā dienesta, ne no vietējo vidus. Paralēli notika Aizsargu organizācijas diskreditēšana un vājināšana, lai neapmierinātajiem zemessargiem nebūtu alternatīvas, kā arī fiziski likvidēts Aizsargu organizācijas priekšnieks, Pilsoņu Kongresa delegāts Jānis Rība.
Pēc reģionālās reformas ZS štābi un ieroču glabātuves bija izvietotas neloģiski (daļai zemessargu ekipējums bija tālu vai grūti pieejams, piemēram, jāšķērso lielu upju tilti); ZS nozīme tika mazināta, izmantojot arī iestāšanās laikā NATO Rietumvalstīs valdošo ilūziju par „vēstures beigām“ — turpmāk esot jākoncentrējas uz miera misijām un reģionālā aizsardzība neesot nepieciešama. Jāpiezīmē, igauņi uzstāja uz savas reģionālās aizsardzības sistēmas saglabāšanu (Kaitseliit — igauņu aizsargi, ne zemessardze!), un NATO atbilde bija — labi, ja vēlaties, domāsim, kā savietot.
Rezultātā Latvijā tagad ir ap 8000 zemessargu, 20. gadsimta deviņdesmitajos gados bija 17 000  zemessargu. Diemžēl no aizsardzības struktūru vadītāju izteikumiem nav īsti  saprotams, vai skaitlis ir sasniegts, jāsasniedz vai plānots. Turpretim Igaunijā ir 15 000 Kaitseliit biedru (ar jaunatnes un atbalsta organizācijām — 26 000) un 2 armijas brigādes, kaut gan Igaunijā ir mazāks iedzīvotāju skaits.

Kāda ir atšķirība? Vai nav vienalga, kā sauc aizsardzības struktūru? Nosaukumam tiešām nav principiālas nozīmes, svarīga ir pilsoņu interese un iespējas ietekmēt procesus.
Aizsargu struktūra ir pašaizsardzības organizācija, kurai ir valstiskas funkcijas  un kurā miera laikā  tiek  ievēroti demokrātiskas pārvaldes  principi — piemēram, nodaļas biedri ievēl nodaļas komandieri, vadība var viņu neapstiprināt amatā, ja tam ir iemesli, bet citu neieceļ. Valsts valdība ieceļ jeb apstiprina augstāko komandieri no organizācijas biedru vēlētas pārstāvniecības amatam izvirzīto kandidātu vidus, un tamlīdzīgi. Arī igauņu Kaitseliit pastāv vēlētas institūcijas, kas balansēti veic organizācijas vadību kopā ar ieceltajiem vadītājiem.

Mannerheims, kurš ielika pamatus Somijas aizsardzības spēkiem, ir teicis — „aizsargu organizācijas iekšējā  demokrātija ļāva izveidot Somijas valsts mugurkaulu“. Ievērojiet — ne organizācijas, ne aizsardzības spēku, bet valsts mugurkaulu! Tādēļ PSRS okupanti Latvijā vajāja un likvidēja aizsargus, bet Somijā pēc Otrā pasaules kara piespieda somus analogu struktūru likvidēt.

Šeit arī  rodams pamats totālās aizsardzības koncepcijas risinājumam.

 
<< Sākums < Iepriekšējā 1 2 3 Nākamā > Beigas >>

1 lapa no 3