Galerija

Pilsonis.lv jautā

Kādēļ Igaunijas Republikas un Latvijas Republikas pēdējo 25 gadu attīstība krasi atšķiras?
 

Meklēt

PK jubileja

Pilsoņu Kongresam 25 gadadiena!

1990.–2015.

Kontaktinformācija

PK e-pasta adreses, telefoni un adrese vēstulēm

Latvijas Komiteja: latvijaskomiteja(at)pilsonis.lv
Delegātiem: delegatiem(at)pilsonis.lv
Redakcija: pilsonis(at)pilsonis.lv
Aizsargs: aizsargs(at)pilsonis.lv


Telefons: 26696822
Telefons: 29416226

Pieslēgties



Pilsonis.lv
8. maijs

Pirms 75 gadiem Latvijas Republikas teritorijā beidzās VācijasPSRS karš, bet turpinājās Latvijas pilsoņu organizētais partizānu karš pret PSRS okupantiem, kas, sākot ar 1945. gada 8. maiju, bija ieņēmuši visu valsts teritoriju.

pilsonis.lv

08.05.2020.

 
Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa Latvijas Komitejas priekšsēdētāja Edgara Alkšņa VĒSTĪJUMS Latvijas Republikas Satversmes Sapulces 100. gadskārtā un Pilsoņu Kongresa 30. gadskārtā

Cienījamie Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāti!

Latvijas Republikas pilsoņi!

Pirms simts gadiem Latvijas Republikas pilsoņi vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās noteica savas valsts turpmāko ceļu, ievēlēdami Satversmes Sapulci, kura uz pirmo sesiju sanāca 1920. gada 1. maijā. Satversmes Sapulce izstrādāja galvenos likumus, kuri noteica Latvijas valsts uzbūvi turpmākajos gadu desmitos, pirmkārt, Latvijas Republikas Satversmi, kas noteica valsts iekārtu un pilsoņu tiesības, un likumu par agrārreformu, kas tautas lielākajai daļai lauku iedzīvotājiem radīja dzīves saimniecisko pamatu.

1920. gada 1. maijā ieliktie pamati vairāk vai mazāk sekmīgi funkcionēja līdz 1934. gada 15. maijam, kad ministru prezidents Kārlis Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu, apturēja Satversmes darbību, sagrābjot varu vienpersoniski savās rokās. Vēsturnieki neapstiprina, ka viņš būtu rīkojies savtīgi, personisku interešu vadīts. Ulmaņa vadonības iekārta nevarēja turpināties mūžīgi. Kā liecina pieredze citās valstīs, kurās arī nodibinājās autoritārs režīms, bet kuras netika ierautas Otrajā pasaules karā, arī Latvijā neapšaubāmi būtu notikusi atgriešanās pie demokrātiskas valsts iekārtas. Diemžēl Otrajā pasaules karā, sabiedrojoties Vācijai un Padomju Savienībai, mūsu valsts neatkarība tika iznīcināta, 1940. gada vasarā to okupēja un anektēja Padomju Sociālistisko Republiku Savienība.

Latvijas Republikas neatkarība bija iznīcināta, bet Latvijas Republika tiesiski turpināja pastāvēt. To turpināja atzīt virkne demokrātisko Rietumu lielvalstu, pirmās jau 1940. gada jūlijā pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju protestēja Amerikas Savienotās Valstis, kas tobrīd ar bažām vēroja Vācijas un PSRS agresiju Eiropā. Vēlāk ar Amerikas Savienoto Valstu palīdzību Eiropu atbrīvoja no Vācijas kundzības, bet puse Eiropas, to vidū Latvija, nonāca Padomju Savienības verdzībā. Rietumos turpināja darboties Latvijas Republikas sūtniecības, kas līdz ar trimdā nonākušajiem Latvijas pilsoņiem cīnījās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Arī pilsoņi Latvijā nenolika ieročus, un līdz 50. gadu vidum okupācijas varai miera nedeva bruņota pretošanās — partizānu cīņa. Liela daļa Latvijas pilsoņu iekšēji nepieņēma okupācijas varu, ģimenēs no paaudzes paaudzē nodeva vēstījumu par „Latvijas laiku“, kas kādreiz atgriezīsies, klausījās Rietumu radiostacijas, kāri tverot ziņas no brīvās, demokrātiskās pasaules. Tikai mazākā Latvijas pilsoņu daļa sadarbojās ar okupācijas varu aiz pārliecības vai arī ar vēlmi gūt personiskus labumus. Šī mazākā daļa iemantoja okupācijas varas labvēlību, ko saņēma administrācijas posteņu, apbalvojumu, luksusdzīvokļu un personālo pensiju veidā. Šai nelielajai daļai okupācijas vara sniedza pieeju pie resursiem, kā materiālajiem, tā sociālajiem un informatīvajiem. Latvijas okupācijai un trimdai ieilgstot vairākus gadu desmitus, arī Rietumos parādījās balsis, ka tomēr esot jāsaprot „jaunā situācija“ un jāmeklē kontakti ar okupācijas varu — tikai tā varēšot panākt latviešu tautas izdzīvošanu okupētajā dzimtenē.

80. gados, kad galīgi bija pierādījusies PSRS saimniekošanas veida neefektivitāte, kļuva skaidrs, ka sistēma ir jāreformē. Tika izstrādāti dažādi plāni. Galvenais jautājums kā centrālajai impērijas, tā vietējai kolaboracionistu elitei bija: kā mainīt sistēmu, nezaudējot varu? Tika nolemts, ka okupācijas varas bardzība jāsamazina pakāpeniski, apdomīgi. Jānāk pretim spiedīgākajām latviešu tautas vajadzībām, pirmkārt, piemēram, valodas jautājumā. Tautas priekšgalā jāizvirza kompartijas un čekas elitei piemēroti darbinieki, atklātajiem kolaboracionistiem ticamības dēļ paliekot ēnā. Jāpanāk, lai šiem jaunajiem darbiniekiem rastos kontakti ar „saprātīgākajiem“, „progresīvākajiem“ trimdas pārstāvjiem — te jāizmanto Latvijas PSR Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs iestrādes. Protams, šo plānu nedrīkstēja afišēt, lai nepalaistu visu iecerēto vējā, tālab spēlē labi noderēja arī cietpauraināki, konservatīvāki okupācijas varas pārstāvji, pret kuriem varēja ērti novirzīt pelnītās tautas dusmas, kas izpaudās arvien atklātāk.

Par laimi, tā kā lielākā daļa Latvijas pilsoņu bija vienmēr bijuši visai skeptiski par okupācijas varas pasākumiem, pilsoņi šajā laikā, pirms trīsdesmit gadiem, izmantojot pakāpenisko okupācijas režīma liberalizāciju, nolēma rīkoties. No kaimiņu Igaunijas pārņēma trimdas politologa Reina Tāgeperas atziņu, ka varas nesēji valsts neatkarības iznīcināšanas gadījumā joprojām ir okupētās valsts pilsoņi jeb Latvijas Republikas Satversmē definētā Latvijas tauta. Latvijas Republikas pilsoņi, kuri darbojās patriotiskās organizācijās — Cilvēktiesību aizstāvēšanas grupā Helsinki-86, Vides aizsardzības klubā, Latvijas Nacionālajā neatkarības kustībā, Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā un citās — veidoja pašorganizācijas iestādes — pilsoņu komitejas — un veica pilsoņu apzināšanu un reģistrēšanu. Okupācijas varai kalpojošie „gaišie spēki“ viņus lamāja par pārbūves jaucējiem, draudot represēt par „antikonstitucionālu rīcību“, nosaucot viņu darbību par „tiesiskas sekas neizraisošu“. Tomēr pilsoņi nepadevās un pirms trīsdesmit gadiem, 1990. gada 8. līdz 23. aprīlī, vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās ievēlēja Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresu ar 259 delegātiem. Vēlēšanās piedalījās 678 862 Latvijas Republikas pilsoņi un 28 910 pilsoņa kandidāti (pēdējie no minētajiem 259 ievēlēja 24 īpašus delegātus ar padomdevēja tiesībām). Lai arī Kongresā tika ievēlēti vairāki trimdas pilsoņu pārstāvji — Agnis Balodis, Pāvils Brūvers, Egils Levits, Māra Strautmane — Pilsoņu Kongresā 30 paredzētās vietas trimdas pilsoņiem (tātad ap 11 procentiem mandātu) tā arī netika pilnībā aizpildītas. Kādēļ trimdas vadība (bet nekādā ziņā visa trimda!), kas bija uzturējusi Latvijas neatkarības atjaunošanas prasību, uz Pilsoņu Kongresa nevienlīdzīgo cīņu ar okupācijas varu tikai noskatījās, ir jautājums vēsturniekiem. Jādomā, ka astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā okupācijas transformācijas procesa autori un izpildītāji izlēja ne mazumu sviedru, cīnoties par trimdas labvēlību, palīdzēja arī Kultkoma rūdījums. Pilsoņu Kongress uz pirmo sesiju sanāca septiņdesmit gadus pēc Latvijas Republikas Satversmes Sapulces — 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā Lielajā ģildes jeb Kongresu namā — toreizējā Latvijas PSR Valsts filharmonijas koncertzālē. Tiesa, abu valsts pārstāvības institūciju statuss un situācija, kādā tās radās, bija atšķirīga. Satversmes Sapulce bija Atbrīvošanās cīņu vainagojums, kad ienaidnieks bija izdzīts no Latvijas un Latvijas pilsoņi brīvi no svešu varu spaidiem varēja izteikt savu gribu. Pat teritorijās, kur tobrīd atradās draudzīgu valstu karaspēks – Igaunijas, Lietuvas un Polijas — vēlēšanas notika tikai pēc šā karaspēka aiziešanas vairākus mēnešus vēlāk, ievēlot vēl divus Satversmes Sapulces locekļus. Turpretim 1990. gadā Latvija joprojām atradās Padomju Savienības karaspēka okupācijā, tādējādi ar Pilsoņu Kongresa ievēlēšanu jaunās atbrīvošanās cīņas tikai sākās, nevis noslēdzās. Tādēļ šajā kontekstā būtiska ir arī tā atšķirība, ka Satversmes Sapulcei bija pilnvaras lemt par visiem Latvijas pārvaldīšanas jautājumiem, kamēr Pilsoņu Kongress drīkstēja tikai atjaunot Latvijas Republikas neatkarību, tās valsts iekārtu, likumus un iestādes, kas bija pastāvējušas līdz okupācijas brīdim, nolemt, kā tas katrā atsevišķā gadījumā labāk izdarāms. Tādējādi Kongresa ievēlēšanas laika ziņā atbilstošākas paralēles būtu ar laiku 1918. gada novembrī, kad sanāca Tautas padome un tika pasludināta Latvijas Republika.

Kas tad ir noticis aizvadītajos trīsdesmit gados? Jāatzīst, ka Pilsoņu Kongresa un okupācijas varas transformācijas nesēju ar Augstāko Padomi priekšgalā spēki izrādījušies stipri nevienlīdzīgi. Vairākas Pilsoņu Kongresa idejas Augstākā Padome tomēr bija spiesta īstenot, bet arī tas notika tikai tad, kad kļuva skaidrs, ka pēc 1991. gada augusta puča transformācija Maskavā ir neatgriezeniska. Pilsoņu Kongress piedzīvoja niknus uzbrukumus no „4. maija republikas“ pārstāvju puses, gandrīz visus plašsaziņas līdzekļus okupācijas vara bija nodevusi „gaišo spēku“ pārziņā, kuri tautā veidoja sabiedrisko domu ne mazāk efektīvi kā Stučkas laikā 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā, kad, kā zināms, pat atsevišķi Tautas padomes pārstāvji to pameta un devās sagaidīt Stučkas lieliniekus, noticējuši iespējai ar tiem sadarboties un radīt „patiesu darbaļaužu Latviju“. Tā arī 90. gadu sākumā ne viens vien Pilsoņu Kongresa delegāts vairs nebija redzams Kongresa darbā, jo, iespējams, naīvi uzskatīja, ka Augstākā Padome spēs radīt labāku valsti nekā 1918. gada 18. novembra Latvija. „4. maija Latviju“ cēla pēc minimālās programmas — paņemt no 18. novembra Latvijas tik maz, lai nenodarītu pāri savām postkoloniālās elites interesēm, tomēr tik daudz, lai nekaitinātu tautu un tā nesāktu ticēt Pilsoņu Kongresam tā, kā notika 1919. gadā, tautai sākot atbalstīt Kārļa Ulmaņa valdību. Neapdomīgo latviešu lielinieku 1919. gada kļūdu „gaišie spēki“ 1990. gadā neatkārtoja.

PSRS mantinieces Krievijas armiju izveda tikai tad, kad bija pieņemts pilsonības likums, kas garantēja iespēju piešķirt „4. maija Latvijas“ pilsonību visām pretēji Ženēvas 1949. gada 12. augusta konvencijai par civilpersonu aizsardzību kara laikā pārvietotajām personām. Formāli likvidējot PSRS, šie PSRS pilsoņi nokļuva uz Latvijas kakla, un Krievijas ietekmētās Rietumvalstis metās „4. maija republiku“ mudināt tos integrēt. Rezultāts — arvien krieviskāka Rīga un kopš 2009. gada — Rīgas domē saimniekojoša „4. maija republikas“ jaunpilsoņu un sovjetizētu Latvijas Republikas pilsoņu savienība. Tikai 2018. gadā „4. maija republikas“ autori liekulīgi sāka celt trauksmi — kā nu tā gadījies? Pilsoņu Kongresa izvirzītā deokupācijas, dekolonizācijas un deboļševizācijas problēmas risināšana postkoloniālajam režīmam nav pa spēkam, tādēļ ka tā ir pēdējā dzīvības un nāves jautājums. 2020. gada 1. janvārī „4. maija Latvija“ sāka automātisku pilsonības piešķiršanu jaundzimušajiem PSRS pilsoņu bērniem. Tas nozīmē, ka dažu gadu desmitu laikā visi PSRS kolonistu pēcteči būs šīs valsts pilsoņi un Latvijas PSR atdalīšanās no PSRS, „gaišo spēku“ ideāls pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā, būs īstenots.

Attiecībās ar Krieviju 2007. gadā „4. maija Latvija“, atšķirībā no Igaunijas, atteicās no atsauces uz 1920. gada 11. marta Latvijas un Krievijas miera līgumu.

2018. gada 20. decembris ir nozīmīgs datums „4. maija Latvijas“ vēsturē: beidzot tika publiskota okupētājvalsts slepenā dienesta informatoru kartotēka. Daudziem no viņiem ir neapšaubāmi nopelni 4. maija valsts celtniecībā. Sekoja daudzu informatoru pašapzinīga taisnošanās. Kaut ko nepareizi darījis nejūtas neviens. Citi pat nevēlas neko paskaidrot, jo, raugi… rakstot grāmatu. Ciniski. Televīzijā tika demonstrēta filma, kas apliecināja: viss kārtībā, okupantu drošības struktūras Latvijas cīņu par neatkarību 80. gadu beigās un 90. gados neesot ietekmējušas! Vēl neatmaskotie čekas aģenti turpina stāstīt apzagtajai tautai melus.

Tautsaimniecības resursi nonākuši nelielu ekonomisku interešu grupu ziņā. Lai ko apgalvotu dažādi apoloģēti, ka „citādi nevarēja“, par īstenību spilgti liecina vidusslāņa neesamība, lielais trūcīgo iedzīvotāju daudzums, cilvēku daudzums bez uzkrājumiem un īpašumā esoša mājokļa. Tiesa, latvietis ir radis nesūroties un paciesties, lai taču pēc „tik un tik“ gadiem dzīvotu kā Somijā vai Dānijā. Daudzi izvēlējušies klusu aizbraukt un pārcelties uz sekmīgi veidotām valstīm, kamēr „4. maija valsts“ pasludina šo procesu par globalizētajai pasaulei pilnīgi normālu.

Par laimi, vēsturē nekas nestāv uz vietas, vēsture neattīstās lineāri, „pa progresa ceļu“. Jau Krievijas iebrukums Ukrainā 2014. gadā postkoloniālās Latvijas cēlājiem licis kļūt nemierīgiem. Arvien vairāk pilsoņu saprot vai vismaz nojauš, ka kaut kas nav kārtībā. Izvēršas diskusija, kā tad patiesībā tapusi šī valsts. Nē, jāsaka precīzāk: esam šādas diskusijas priekšvakarā. Ar Jāņa Dombura filmu „4. maija republika“. Ar jaunās paaudzes vēsturnieka Mārtiņa Mintaura pārdomām par mitoloģizēto atmodas vēsturi. Tikmēr arī postkoloniālais režīms nesnauž: top mitoloģizētas pēdējo trīsdesmit gadu vēstures ainas. Deportāciju piemiņas dienas priekšvakarā 4. maija valsts sabiedriskā televīzija demonstrē filmu, kas atspoguļo „abu pušu viedokli“ (okupēto un okupantu) par partizānu cīņām, „nenostājoties nevienā pusē“, jo „viss esot sarežģīti“. 18. novembra Latvijas pilsoņu izdotā, 1940. gadā okupantu likvidētā laikraksta „Segodņa“ vārdu nesen pieņēmis laikraksts, kas sācis iznākt ar nosaukumu „Sovetskaja molodjož“ pēc otrreizējās PSRS okupācijas. Jo Sibīrijā nobendētie jau nevar izteikt savu viedokli. Palaikam izskan kāds intelektuāļa viedoklis, kas atšķiras no nerakstītā, vispārpieņemtā naratīva. Izskan aicinājumi piedot pāridarītājiem, kamēr pēdējie dzīvo omulībā un labklājībā, baudot publisku cieņu.

Patiesība ir īsa. Nekādas Latvijas vēl nav. Latvija atdzims tad, kad kļūsim redzīgi, kad sapratīsim, kas patiesībā noticis, kad kļūsim kritiskāki, kad nesamierināsimies ar postkoloniālās administrācijas noteikto dienas kārtību. Latvieši, visa Latvijas tauta ievēlēja Satversmes Sapulci, bet septiņdesmit gadus vēlāk — Pilsoņu Kongresu. Pirmo tā izmantoja savas valsts uzcelšanai. Otrais pagaidām stāv neizmantots. Aicinu Latvijas pilsoņus nepalaist garām iespēju atjaunot savu valsti!

Sveicu Latvijas Republikas Satversmes Sapulces sasaukšanas 100. gadskārtā!

Sveicu Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa sasaukšanas 30. gadskārtā!

Dievs, svētī Latviju!

Rīgā, 2020. gada 1. maijā

01.05.2020.

 
Mūžībā devies Visvaldis Lācis

2020. gada 18. aprīlī mūžības ceļos devies bijušais Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāts un Pilsoņu Kongresa Latvijas Komitejas priekšsēdētāja vietnieks Visvaldis Lācis (1924. g. 12. marts2020. g. 18. aprīlis). Pilsoņu Kongresa Latvijas Komiteja izsaka visdziļāko līdzjūtību Visvalža Lāča piederīgajiem.

19.04.2020.

 
Iesniegums

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa

Latvijas Komitejas priekšsēdētājs

Edgars Alksnis

iesniegums.

Rīgā

17.01.2020.

Latvijas Republikas Saeimai[1]

Eiropas Parlamentam

Par nepieciešamību nojaukt pieminekli „Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem“ šā gada pirmajā ceturksnī.

Otrais pasaules karš latviešu tautai nodarīja neizmērojamus zaudējumus. Kara rezultātā Latvijas Republiku izdzēsa no Eiropas politiskās kartes, to okupējot un anektējot Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai. Pārkāpjot starptautisko tiesību normas, PSRS veica genocīdu pret joprojām juridiski pastāvošās Latvijas Republikas pilsoņiem:

  1. nelikumīgi iesauca tos PSRS armijā,
  2. izsūtīja vergu darbos,
  3. pārvietoja uz okupēto Latviju miljoniem PSRS pilsoņu,
  4. likvidēja tradicionālo saimniekošanas un dzīves veidu,
  5. padzina Latvijas Republikas pilsoņus no viņu dzīves vietām, lai tur nometinātu PSRS pilsoņus — kolonistus un okupācijas represīvo iestāžu darbiniekus.

Vēstures dati neļauj šaubīties par to, ka Padomju Savienībai II pasaules karš bija iekarošanas karš, ka tā trīsdesmito gadu beigās aktīvi gatavojās uzbrukt citām Eiropas valstīm, izprovocējot Hitleru uz apsteidzošu rīcību. Līdz ar to piemineklis „Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem“ vērtējams kā PSRS mantinieces Krievijas iekarotās teritorijas atzīme. Pieminekļa nosaukumam ir maldinoša nozīme — tas ignorē Latvijas Republikas okupācijas faktu.

Minētais piemineklis nav kultūrvēsturisks, nav saistīts ar kādu Sarkanās armijas karavīru apbedījumu, līdz ar to uz to neattiecas 2008. gada 30. jūlijā Rīgā parakstītā vienošanās „Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā“ (pretēji LR Ārlietu ministrijas viedoklim).  Ikgadējos saietus pie pieminekļa Krievijas aģenti izmanto Kremļa propagandai un totalitāro ideju reklāmai.

2019. gada 19. septembrī pieņemot rezolūciju II pasaules kara sākuma astoņdesmitajā gadadienā „Eiropas atceres nozīme Eiropas nākotnei“ (2019/2819(RSP)), Eiropas Parlaments ir paudis bažas par tamlīdzīgu pieminekļu izmantošanu vēstures kropļošanai un komunisma propagandai:

„Eiropas Parlaments [..]

18. norāda, ka vairākās dalībvalstīs sabiedriskās vietās (parkos, laukumos, ielās u. c.) atrodas pieminekļi un memoriāli, kas slavina totalitāros režīmus, un tas paver iespēju izkropļot vēsturiskos faktus par Otrā pasaules kara sekām un popularizēt totalitārismu kā politisku iekārtu“

Latvijas puse šo jautājumu nekādi nav komentējusi.

Latvijas pilsoņi atkārtoti ir iesnieguši Saeimā priekšlikumu demontēt pieminekli „Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem“. Latviešiem tas ir verdzības, genocīda un ideoloģiskā kara simbols.

Ierosinu nojaukt pieminekli „Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem“ šā gada pirmajā ceturksnī. Līdzīgi pieminekļi tikko ir nojaukti Ļvovā, Plovdivā un citās vietās Austrumeiropā.

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa

Latvijas Komitejas priekšsēdētājs Edgars Alksnis



[1]Saskaņā ar 1990. gada 18. martā ievēlētās Augstākās Padomes 1992. gada 20. oktobrī pieņemto likumu „Par 5. Saeimas vēlēšanām“ ievēlētās Latvijas Saeimas 1995. gada 25. maijā pieņemto Saeimas vēlēšanu likumu ievēlētā Saeima.

 

 
Čekas operācija „4.maijs“ un naivule Marina Kosteņecka

Aģitācijā par jaunām metodēm latviešu piebeigšanai un Latvijas valsts graušanai, mainot pilsonības likumu, varturi ir iesaistījuši kādreizējo Tautas frontes aktīvisti Marinu Kosteņecku. Bijusī žurnāliste intervijās piemin tādas lietas, kas parāda 4. maija Latvijas tapšanu nežēlīgi skaidri. Fragmenti no Kosteņeckas intervijām doti treknrakstā.

„Sevišķi tas izvērsās tad, kad Gorbačovs nāca ar savu perestroiku, kad Latvijā vizītē ieradās Aleksandrs Jakovļevs. Starp citu, Jakovļevs arvien vēl nav īsti vēsturiski novērtēts. Jo Gorbačovs bija tā kā galva, bet kakls, kas to galvu grozīja, bija perestroikas arhitekts Jakovļevs.” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

Kas tad bija šis perestroikas arhitekts Jakovļevs (1923–2005)? Rietumu avoti sniedz šādas ziņas: dzimis kolhoza priekšsēdētāja ģimenē mazā Pievolgas sādžā. Pēc īsa karadienesta, vēstures studijām Jaroslavļas pedagoģiskajā institūtā un Augstākās partijas skolas beigšanas Maskavā no 1946. gada Jakovļevs ir kompartijas aģitācijas un propagandas darbā. Atšķirībā no cietpaurainākās komunistu daļas Gorbačovs un Jakovļevs saprot, ka konfrontācijai ar rietumiem un diktatoriskā režīma izolācijai nav perspektīvu. Tikai šī fakta dēļ Austrumeiropu palaida nosacītā brīvībā.

„Un – kurš cīnījās, lai Molotova – Ribentropa pakts tiktu atzīts par noziedzīgu? Varēja būt visādi, ja PSRS Tautas deputātu otrajā kongresā nebūtu pieņemts lēmums, ka kongress atzīst Molotova – Ribentropa paktu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš pieņemšanas brīža. To komisiju vadīja Jakovļevs. No katras republikas tur bija pa trim cilvēkiem. No mums tur bija Vulfsons, Neilands un Ķezbers… Tas notika 1989. gada 26. decembrī. Un tieši šīs lēmums, ka Molotova – Ribentropa pakts ar visiem slepenajiem protokoliem nav spēkā kopš pieņemšanas brīža, pavēra ceļu ceturtajam maijam. (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

Rietumi pastāvīgi atgādināja par fašistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS noziedzīgo vienošanos 1939.gada 23. augustā, kas noveda pie ilgstošas Austrumeiropas okupācijas un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksijas PSRS sastāvā. Jaunajiem padomijas līderiem vajadzēja uz šo reaģēt, un tie arī reaģēja, izmantojot čekas kadrus. Padomju armija nav uzbrukusi Latvijai, civiliedzīvotāji nav slepkavoti un izsūtīti, Latvijas teritorija nav pārpludināta ar PSRS pilsoņiem un tamlīdzīgi. Perestroikas rezultātā LPSR kliķe tika pasargāta, par ko tad arī Aleksandram Jakovļevam tovārišči pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni (to lielo, bruņinieka).

Tikai tad ceturtajam maijam tika ieslēgta zaļā gaisma. Ja tā nebūtu bijis, tad mēs kā klusējām piecdesmit gadus, tā būtu klusējuši arī turpmāk. (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

„Jūs“ neapšaubāmi par Latvijas okupāciju būtu klusējuši, taču Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība un mazākas patriotu grupas klusēt tikpat neapšaubāmi negrasījās, izpelnoties LPSR iestāžu pretdarbību. Rezultātā 1990. gada 4. maijā LPSR Augstākajā Padomē sēdošie čekas aģenti saņēma pavēli balsot „par“. Krievu armija negāja ārā, kamēr nebija skaidrs, ka PSRS civilokupantiem šeit tiešām piedāvā zemi un pilsonību.

Kā dzirdēts, bija nepieciešama speciāla Paneiropas Ūnijas priekšsēža fon Habsburga vizīte, lai ieskaidrotu L(PS)R līderiem, ka no 18. novembra atteikties tomēr nevarēs.

„Bet – pats galvenais – es tur pieminēju, ka jābeidz reiz melot un noklusēt patiesā Latvijas vēsture. Ir jāsāk runāt par 1940., par 1949. gada izsūtīšanām. Izrādījās, ka esmu to pateikusi pirmā.“ (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

Runāt, kā redzams, nav kaitīgi.

„Es ļoti labi atceros, kā Gorbačovs trešajā kongresā, kad viņu ievēlēja par PSRS prezidentu … no tribīnes kliedza Baltijas delegācijām: nekur jūs neaiziesiet, jūs taču esat gudri cilvēki… Tāpēc arī mūsu 4. maija deklarāciju viņš vēlāk uzskatīja par papīru, kurš nav vērā ņemams.“ (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

Prātīgs vīrs, nav ko piebilst. Ar šodienas acīm raugoties, Gorbačovs ar Jakovļevu ir spēlējuši precīzi. Krievijas interesēs, protams. Tā ka Kosteņeckas sajūsma latviešiem nebūs saprotama.

„Es zināju, ka maisos neesmu, bet biju kategoriski pret to vēršanu vaļā. Jo es sapratu, ka tas raisīs to, kas ir šobrīd. Šķelšanos arī starp latviešiem.” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019. gada 3. maijs)

„Starp latviešiem“ nekāda šķelšanās nav manāma. Tovārišči gan tādi nervozi.

Kosteņecka piemin „čekas pirkstu“ (faktiski visam, kas nebija saistīts ar Latvijas Tautas frontes  „ģenerālo līniju“) un atgādina, ka 30 000 cilvēku, kuriem, saskaņā ar Latvijas likumu pārmantojamību, Latvijas pilsonība nepienācās, bija reģistrējušies kā Latvijas Republikas pilsoņu kandidāti. (Ir, 2019. gada 26. septembris)

Kompartijas-čekas pirkstu Latvijas Tautas frontes vadībā saskatīt patiesi nav grūti. Profesionāls kompartijas darbinieks Jānis Škapars; Dainis Īvāns un Džemma Skulme, kuriem savulaik tika ļauts rakstīt personalizētus nekrologus Leonīdam Brežņevam; Sandra Kalniete ar „neiespējamu“ biogrāfiju- no padomju varas ienaidnieku ģimenes līdz LPSR Mākslinieku savienības [ģenerāl]sekretārei (1987–1990) un sekretārei izdevniecībā „Liesma“ (1985–1987); Juris Bojārs, kuru atmaskoja drīz pēc ievēlēšanas LTF domē, citi krievu ziķerdienestu virsnieki, kurus piemin Gundars Valdmanis grāmatā „starp dzirnakmeņiem“…

Savukārt Latvijas Republikas pilsoņu kandidātu reģistrācija notika līdzīgi kā Igaunijā un mūsu apstākļos interesēja galvenokārt Latvijas pilsoņu dzīvesbiedrus. Šis fakts nekādi nav uzskatāms par kādu „solījumu“ automātiski piešķirt Latvijas pilsonību PSRS pārvietotajām personām.

Kosteņecka turpina uzvesties kā Latvijas PSR laikos. Nav šaubu, ka tas atradīs piekrišanu valdošās kliķes vidē. Tautai tomēr jāzina patiesība, un tā ir īsa — nekādas Latvijas vēl nav…

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa Latvijas Komitejas priekšsēdētājs Dr. Edgars Alksnis

08.12.2019.


 
<< Sākums < Iepriekšējā 1 2 3 4 Nākamā > Beigas >>

1 lapa no 4