Galerija

Pilsonis.lv jautā

Kādēļ Igaunijas Republikas un Latvijas Republikas pēdējo 25 gadu attīstība krasi atšķiras?
 

Meklēt

PK jubileja

Pilsoņu Kongresam 25 gadadiena!

1990.–2015.

Kontaktinformācija

PK e-pasta adreses, telefoni un adrese vēstulēm

Latvijas Komiteja: latvijaskomiteja(at)pilsonis.lv
Delegātiem: delegatiem(at)pilsonis.lv
Redakcija: pilsonis(at)pilsonis.lv
Aizsargs: aizsargs(at)pilsonis.lv


Telefons: 26696822
Telefons: 29416226

Pieslēgties



Cienījamie Pilsoņu Kongresa delegāti un viesi!

Ļaudis, kam patīk kumēdiņi, šajā nozīmīgajā dienā ir pulcējušies teātrī. Mēs esam nākuši kopā daudz nopietnākā vietā. Šī ēka izstaro varu, enerģiju, intelektu un mazliet mistikas.

Jūtīgi cilvēki teic, ka Latvijas okupācijas vadītāja Staļina gars vēl mītot virs zemes. Ja nu tas mēdz apmeklēt pakļautās teritorijas, nav šaubu, ka Latvijā viņš apmetas šeit. Varbūt tāpēc nav nejauši, ka mēs esam pulcējušies šajā ēkā.

Kā atceramies no vēstures, Staļins daudz sasniedza, bet viņš tā arī nespēja iekarot Latviju. Lai šis simboliskais fakts palīdz mums šodien un turpmāk. Nez vai Staļins varēja iedomāties, ka Latvija reiz svinēs valsts simto gadadienu.

Kopš 1918. gada 18. novembra Latvijas Republika un tās pilsoņi bieži vien atradušies īpatnējās situācijās — šodiena nav nekāds izņēmums.

1940. gadā pēc PSRS okupācijas un tai sekojošās aneksijas Latvija de facto zaudēja savu neatkarību, taču starptautiskajās tiesībās Latvijas Republika joprojām de iure pastāvēja, to atzina vairāk nekā 50 pasaules valstu.

PSRS pret latviešu tautu īstenoja genocīdu, pārkāpjot 1948. gada 9. decembra ANO Ģenerālās asamblejas konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to.

PSRS pārkāpa arī 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā:

1) nogalinot okupētās Latvijas Republikas pilsoņus atbilstoši noziedzīgajai komunisma šķiru teorijai vai aizdzenot tos darbos uz PSRS austrumu rajoniem,

2) iesaistot Latvijas Republikas pilsoņus savā armijā,

3) atņemot Latvijas Republikas pilsoņiem privāto īpašumu.

Latvijas Republikas pilsoņi un latviešu tauta cieta vislielākos dzīvā spēka zaudējumus Otrā pasaules kara un sekojošās PSRS okupācijas gados.

1983. gada 13. janvārī Eiropas Parlaments apstiprināja atbalsta rezolūciju PSRS okupētajai Igaunijai, Latvijai un Lietuvai. Maskavai tika atgādināts arī par 1920. gada miera līgumiem starp padomju Krieviju un attiecīgi Igauniju, Lietuvu un Latviju.

Rēķinoties ar PSRS sabrukumu, PSRS Komunistiskā partija Latvijā 1988. gadā radīja Tautas fronti KGB kontrolē, kuras uzdevums bija: 1) pielabot lielākās nejēdzības sabiedrības garīgajā un saimnieciskajā dzīvē un 2) legalizēt okupāciju, noslēdzot jaunu Savienības līgumu.

Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, Latvijas Tautas frontes Radikālā apvienība un citi patriotiskie spēki šo ieceri izjauca. Latvijas Tautas fronte pēc zināmas minstināšanās uzsāka ceļu uz Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas izstāšanos no PSRS, ko tai arī izdevās realizēt.

Tā kā Latvijas Tautas fronte darbojās PSRS likumu ietvaros, Latvijas patriotiskās organizācijas organizēja Latvijas pilsoņu reģistrāciju (atbilstoši starptautisko tiesību principiem uzskatot, ka Latvijas pavalstniecības institūts pusgadsimta okupācijas periodā ir turpinājis pastāvēt) un Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa vēlēšanas 1990. gada 8.–23. aprīlī, kurās piedalījās 678 862 pilsoņi. Pilsoņu Kongress radīja juridisko bāzi Latvijas valsts atjaunošanai starptautiski tiesiskā ceļā, taču bija spiests rīkoties piesardzīgi, jo tam trūka resursu. Arī mediju atbalsts bija vienīgi padomju ceļam. Pilsoņu Kongresam izdevās novērst automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu PSRS pārvietotajām personām un pirmskara īpašumtiesību neatzīšanu, taču kopumā 4. maija Latvijas vadītāji veidoja jaunu valsti, maskējoties ar 1918. gadā pasludinātās valsts pēctecību. 1991. gada 15. oktobrī Latvijas (PS)R Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”, nosakot, ka pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma pieder personas “kurām bija Latvijas Republikas pilsonība uz 1940. gada 17. jūniju un šo personu pēcnācēji”. Šis lēmums ne tikai nesaskanēja ar starptautisko tiesību principiem (Latvijas Republikas pavalstniecības likums paredzēja pilsonības iegūšanu tikai pa tēva līniju), bet arī neņēma vērā PSRS koloniālās politikas rezultātus (laulības starp krieviem un baltkrieviem — Latvijas pilsoņiem — un PSRS pārvietotajiem civilokupantiem vairāku paaudžu laikā). Turklāt lēmumu bija pieņēmusi nelikumīga postkoloniāla struktūra PSRS okupācijas karaspēka klātbūtnē.

Latvija joprojām atradās KGB kontrolē, un tās aģenti 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas PSR neatkarības deklarāciju kā Krievijai izdevīgu risinājumu. Politisko un ekonomisko varu Latvijā saglabāja ar PSRS Komunistiskās partijas nomenklatūru un KGB saistītas personas, kas bieži vien šai valstij neticēja.

Rietumvalstu 4. maija Latvijas diplomātiska atzīšana par okupētās Latvijas Republikas mantinieci 1991. gada augustāseptembrī lielākoties tika izteikta vispārīgās frāzēs. Precīza attieksme vērojama Islandes ārlietu ministra 1991. gada 22. augusta vēstulē: „Islandes valdība atkārtoti apliecina, ka mūsu Latvijas neatkarības atzīšana ir pilnībā spēkā esoša, jo Islande nekad nav atzinusi Latvijas militāro okupāciju un nelegālo aneksiju Padomju Savienībā“. Diplomāta attieksme ir skaidra –1918. gada 18. novembris ir nepārejoša vērtība, 4. maija administrācija ir saņēmusi de facto atzīšanu.

Rietumvalstis ciniski pameta 4. maija Latvijas administrāciju vienu pašu pret Krieviju — rezultāts bija 1991. gada 13. janvārī Tallinā parakstītais līgums „Par Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvās Republikas starpvalstu attiecību pamatiem“ jeb tā dēvētais Gorbunova-Jeļcina pakts, kas uzlika 4. maija Latvijai pienākumus pret PSRS civilokupantiem: „garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas teritorijā un tagad ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas vai Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai“. Tas ir vienīgais svarīgais minētā līguma mērķis, ko noslēguši divi augsta ranga PSRS Komunistiskās partijas funkcionāri un ratificējusi KGB kontrolētā Latvijas (PS)R Augstākā Padome.

Līdz ar tā saucamās Karaganova doktrīnas publicēšanu jau pēc gada Krievija demonstrēja, ka nevēlas samierināties ar nekādu Latvijas valstisko veidojumu. Krievija neizveda PSRS okupācijas karaspēku no Latvijas, kamēr Latvijas (PS)R Saeima nepieņēma pilsonības likumu, kas PSRS civilokupantiem un to pēcnācējiem paredz dažādas iespējas iegūt 4. maija Latvijas pilsonību.

1. panta 5. punkts

„atzīt dubulto pilsonību atbilstoši Latvijas valsts politiskajiem mērķiem un interesēm“.

Spēkā esošais 1919. gada 23. augusta pavalstniecības likums neparedzēja nekādu dubultpilsonību (8. pants).

2. panta 1. punkts

„Latvijas pilsonis ir:

4) sieviete, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kura saskaņā ar 1919. gada 23. augusta Likuma par pavalstniecību 7. pantu bija zaudējusi Latvijas pavalstniecību, un viņas pēcnācējs, ja viņa vai viņš reģistrējies likumā noteiktajā kārtībā“.

Šeit Augstākā Padome vienlaikus atzīst 18. novembra Latvijas likumu pārmantojamību un pārkāpj tos, lai nelikumīgi atzītu par 4. maija Latvijas pilsoņiem vairākus simtus tūkstošu civilokupantu pēcnācēju.

3.1 pants

„(1) Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, atzīstams par Latvijas pilsoni vienlaikus ar bērna dzimšanas fakta reģistrāciju, pamatojoties uz viena vecāka pausto gribu, ja vienlaikus pastāv šādi nosacījumi:

1) abi bērna vecāki ir bezvalstnieki vai nepilsoņi;

2) šā vecāka pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, bet, ja vecāks Latvijā ieradies pēc 1992. gada 1. jūlija, viņam ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja.“

Šeit 4. maija Latvija maskējas ar konvenciju par apatrīdu samazināšanu, lai veicinātu PSRS civilokupantu piesaisti Latvijai.

Līdz ar to 4. maija Latvija ir uz mūžiem piesaistīta Krievijai, ko tagad arī demonstrē partijas „Saskaņa“ panākumi 4. maija pseidovalsts vēlēšanās.

Ar tā dēvētās 5. Saeimas vēlēšanu farsu, kuras notika 1993. gada 5. un 6. jūnijā Krievijas okupācijas karaspēka klātbūtnē, apstākļos, kad PSRS Komunistiskā partija un KGB bija likvidēta tikai formāli, noslēdzās šā laika „Latvijas valsts atjaunošana“. Sabiedrības politiskā struktūra tolaik nebija izveidojusies — situāciju var salīdzināt ar to, ja Sabiedrotie 1945. gadā nebūtu izmeklējuši NSDAP noziegumus un nebūtu atcēluši nacistus no svarīgiem posteņiem (tostarp medijos), bet vienkārši būtu Vācijā sarīkojuši „brīvas vēlēšanas“, kurās NSDAP kadri un to līdzskrējēji varētu startēt sarakstā „Vācijas ceļš“. Ar visu lielo mediju atbalstu KGB kadri acīmredzot bija spiesti viltot vēlēšanu rezultātus.

4. maija Latvijas iestādes un tās balstošā kliķe ne tikai deva iespējas PSRS civilokupantiem saņemt 4. maija Latvijas pilsonību, bet vēl visādi centās samazināt latviešu īpatsvaru Latvijā, 1) uzturot šeit bezdarbu (kuru slēpj nepatiesa statistika), 2) veidojot rajonus, kuros nav pieejama pamatizglītība un kvalitatīva medicīniskā palīdzība, 3) veicinot latviešu izceļošanu ekonomisko spaidu dēļ un ārvalstnieku ieceļošanu, 4) vispusīgas izglītības vietā mācot galvenokārt datorus, humanitārās zinības un valodas — tādējādi radot bezdarbniekus, 5) uzturot pastāvīgu spriedzi un nestabilitātes sajūtu medijos un praktiski neatbalstot latviešu ģimenes, 6) mēģinot radīt nepatiku pret Latvijas valsts ideju, 7) mēģinot degradēt latviešu tautu līdz civilokupantu līmenim un 8) veicinot nekontrolētu latviešu bērnu adopciju uz ārzemēm. Šo darbību kopumu varam raksturot kā 4. maija Latvijas iestāžu genocīdu pret latviešiem un Latvijas Republikas pilsoņiem.

4. maija Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, taču šeit jau sākās milzīgs Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas spiediens par krievvalodīgo „cilvēktiesībām“, pastāvīgi jaucot cilvēka tiesības, pilsoņa tiesības un darbības, ko katra valsts var veikt savas nacionālās drošības garantēšanai.

Maskava saprata, ka krievvalodīgā civilokupantu masa šeit veido demogrāfisku „laika bumbu“ un ka tā ir uzvarējusi, ja tai izdodas šeit to saglabāt. Uz to bija vērsta arī 4. maija Latvijas pilsonību nelikumīgi saņēmušo civilokupantu politiskā darbība — sākumā Interfrontē un PSRS Komunistiskās partijas Latvijas filiālē Latvijas Komunistiskajā partijā, tad Latvijas Cilvēktiesību komitejā, „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā“, „Saskaņā“. Prokrievisku darbību aktīvi veic arī latviešu valodā. 4. maija Latvijas iestādes vairākkārt mainīja Latvijas personu dokumentus, vecos arhīvā nesaglabājot (civilokupantu slēpšana). Saņemot jaunu personas dokumentu, bija iespējams „izvēlēties“ tautību, līdz ar to statistika var melot.

Zīmīgs fakts, kas raksturo KGB ietekmes aģentus 4. maija Latvijas administrācijā, ir tās atteikšanās no Abrenes apriņķa un dažiem mazākiem zemes gabaliem par labu Krievijai, lai vājinātu 18. novembra Latvijas Republikas tiesisko statusu.

Nelikumīgā 4. maija Latvijas iesaistīšana Eiropas Savienībā ļauj vietējai kliķei izvairīties no valsts vadīšanas un veicina latviešu tālāku piespiedu izceļošanu. Gluži PSRS stilā nedemokrātiskas Eiropas Federācijas struktūras rūpējas par to, lai Latvijā ievestu ārvalstniekus, kuri pat nav ES pilsoņi.

Starptautiskās institūcijas šajā situācijā līdzdarbojas genocīdā pret latviešiem kā Kremļa noderīgi idioti. Tā Eiropas Padomes parlamentārā asambleja savā rezolūcijā 2006. gada novembrī minēja, ka, „ievērojot ļoti specifisku nepilsoņu situāciju, kurai nav precedentu un tāpēc trūkst Eiropas normu vai prakses rāmju, Asambleja uzskata, ka ir iespējami turpmākie uzlabojumi, lai izvairītos no nevajadzīgām prasībām Latvijas pilsonības iegūšanai“. Tas ir, Asambleja acīmredzot uzskata, ka 4. maija Latvijas tā dēvētajā naturalizācijā nebūtu jāprasa valsts valodas zināšanas.

Starptautiskās rekomendācijas Latvijai, kas skar nepilsonības jautājumu, ietvēra ieteikumu:

neprasīt naturalizējamiem izteikt uzskatu, kas būtu pretrunā ar viņu savas kultūras kopienas vai nācijas vēstures redzējumu.

Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) Otrajā ziņojumā par Latviju, CRI (2002) teikts, ka Otrā pasaules kara sekas Latvijā ietilpst viņu kompetencē. Tāpat uzskatīts arī ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja noslēguma ziņojumā, CERD/C/63/CO/7, 10/12/2003. Līdz ar to laikam jāsecina, ka PSRS šeit pārvietotās personas pieder citai rasei.

ANO Cilvēktiesību komiteju (Noslēguma ziņojums 2003. gada 1. decembrī) uztrauc lielais nepilsoņu īpatsvars dalībvalstī, kuri saskaņā ar likumu netiek uzskatīti ne par ārvalstniekiem, ne par bezvalstniekiem, bet gan par atsevišķas kategorijas personām, kurām ir ilgstošas un noturīgas saiknes ar Latviju.

EDSO parlamentārā asambleja 2004. gada Edinburgas deklarācijā „uzstājīgi rekomendē Latvijas varas institūcijām radīt apstākļus personu bez pilsonības dalībai valsts politiskajā dzīvē“.

Tas pats prasīts arī  Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas 1459. rezolūcijā (2005). Savukārt Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas 1527. rezolūcijā (2006) civilokupanti uzskatīti par mazākumtautību.

EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs 2007. gada 8. februārī uzskata, ka 4. maija Latvijas valdībai būtu jāstimulē tā dēvētie nepilsoņi uz „naturalizāciju“.
Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) Trešais ziņojums par Latviju 2007. gada 29. jūnijā faktiski arī atzīst, ka, naturalizējoties 4. maija Latvijā, valsts valoda nebūtu jāzina. ECRI ir noraizējies par to, ka nepilsoņiem neesot pieejams vesels saraksts profesiju, kas liecina par tā informētības līmeni.

4. maija Latvijas administrāciju tā dēvēto nepilsoņu jautājumā spaidījušas arī ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, ANO Īpašais ziņotājs rasisma, rasu diskriminācijas, ksenofobijas un cita veida diskriminācijas izskaušanas jautājumos, Eiropas Padome, Baltijas Jūras valstu padome, Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress, EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs, Eiropas Padomes parlamentārā asambleja, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs  un Baltijas Jūras valstu padomes demokrātisko institūciju un cilvēktiesību komisārs.

Kas ir tā dēvētais Latvijas nepilsonis? Eiropas Savienības neatkarīgo ekspertu grupa pamattiesību jautājumos pārskatā par pamattiesību jautājumiem Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs 2003. gadā norāda, ka likumā „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības“ noteiktie nepilsoņi nav nedz pilsoņi, nedz ārvalstnieki, nedz arī bezvalstnieki. Ekspertu grupa norāda, ka Latvijas nepilsoņi pieder pie līdz šim starptautiskajās publiskajās tiesībās nezināmas personu kategorijas, īsāk sakot, nepilsoņu kategorija ir čekas juristu daiļrade. Savukārt konceptuālajā Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta spriedumā, atbildot uz Valērija Agešina un deviņpadsmit citu deputātu iesniegumu par to pašu nepilsoņu jautājumu, vērojama 4. maija iestādēm tipiska juridiska muļķošanās. Latvijai, pēc tiesnešu domām, jāatbild par Otrā pasaules kara sekām. Satversmes tiesas paustās juridiskās blēņas, protams, rodas no pēdējās Augstākās Padomes un viltussaeimas juridiskajiem brīnumiem, taču zīmīgi, ka no starptautiskajiem dokumentiem piesaukti tikai tādi, kas runā par labu Krievijas interesēm.

Simptomātiski, ka starptautiskās institūcijas neinteresējas par Krievijas pilsoņiem Latvijas teritorijā, kaut gan viņu statuss pārsvarā neatšķiras no tā dēvēto nepilsoņu statusa.

Īsi sakot, Eiropa ir ilgstoši demonstrējusi, ka ir gatava mūs nodot. 4. maija Latvija var kādu dienu pieredzēt Eiropas Savienības sankcijas, piemēram, civilokupantu vēlēšanu tiesību jautājumā.

Kā jau Pilsoņu Kongress savulaik brīdināja, 4. maija Latvija latviešu tautai ir strupceļš.

Savulaik, lai aizsargātu Latvijas Republikas pilsoņus un latviešu tautu, Pilsoņu Kongress balstījās Ženēvas konvencijā par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā. Starptautiskajās tiesībās tomēr nav skaidru norāžu ilgstošas okupācijas likvidēšanas gadījumiem, izņemot vispārējo principu status quo ante bellum tas ir, jācenšas maksimāli atjaunot tādu situāciju, kāda tā bijusi pirms okupācijas. Līdz ar to Latvijas gadījums starptautisko tiesību tukšumā varētu radīt vērā ņemamu precedentu.

 

 

Pievienot jūsu komentāru

Jūsu vārds:
Virsraksts::
Komentāri:
  The word for verification. Lowercase letters only with no spaces.
Vārda verifikācija: