Galerija

Pilsonis.lv jautā

Kādēļ Igaunijas Republikas un Latvijas Republikas pēdējo 25 gadu attīstība krasi atšķiras?
 

Meklēt

PK jubileja

Pilsoņu Kongresam 25 gadadiena!

1990.–2015.

Kontaktinformācija

PK e-pasta adreses, telefoni un adrese vēstulēm

Latvijas Komiteja: latvijaskomiteja(at)pilsonis.lv
Delegātiem: delegatiem(at)pilsonis.lv
Redakcija: pilsonis(at)pilsonis.lv
Aizsargs: aizsargs(at)pilsonis.lv


Telefons: 26696822
Telefons: 29416226

Pieslēgties



Pirms runājam par drošības situāciju, jāatgādina, ka nekāda armija neglābs valsti, ja tās pilsoņi paši nebūs gatavi aizstāvēties. Vēsture rāda, ka visefektīvākā aizsardzība ir apbruņota un apmācīta tauta – ja vien valsts nosacītā elite  to var atļauties. Valsts drošība pati par sevi ir abstrakts termins, valsts demokrātiskā iekārta ir paredzēta tās pilsoņu interešu nodrošināšanai, nevis otrādi — pilsoņi valstij, kā tas ir sovjetiski aziātiskajā, uz bailēm un piespiešanu vērstajā modelī.
Konceptuāli — neliela valsts nevar uzturēt pietiekoši lielu armiju. Šo trūkumu it kā risina dalība NATO blokā, tomēr „lielo spēlētāju“ intereses mēdz mainīties, un slīcēju glābšana paliek pašu slīcēju rokās.
Jāpiezīmē, ka Krievija ar Kēnigsbergā un pie Sanktpēterburgas izvietotiem pretkuģu un pretgaisa aizsardzības raķešu kompleksiem var bloķēt NATO papildspēku piekļuvi mūsu reģionam. Nopietna konflikta gadījumā šie kompleksi droši vien tiktu iznīcināti, bet mums jārēķinās, ka Rietumi Baltijas valstu dēļ neriskēs ar plašu karadarbību.  Par Baltijas aizsardzību tiek domāts, par to liecina nesenās NATO mācības „Trident juncture“ Norvēģijā, 45 tūkstoši dalībnieku tajās un Krievijas nervozā reakcija uz tām. Šādas mācības Krievijas reģiona tuvumā ir stratēģiski svarīgas, tāpat kā iespēja apgādāt Baltijas valstis caur Norvēģiju un Zviedriju jūras daļā, ko nepārklāj krievu raķetes.
Ir nošķirams ārējais un iekšējais apdraudējums. Turklāt par apdraudējumiem nevaram spriest tikai militārā nozīmē.
Piemēram, līdzšinējās  uz „sarkano baronu“, industriālo lauku lielražotāju, atbalstu vērstās lauksaimniecības politikas sekas, kuras tieši it kā nesaistās ar drošību  —  liela iedzīvotāju koncentrācija galvaspilsētas reģionā (Latvijā — Rīgas reģionā 52 % no valsts iedzīvotājiem; pretēji apgalvojumiem, ka tas ir dabisks process, citās Eiropas  valstīs šis procents ir — Londonas reģionā 21 %, Parīzes — 19 %, Stokholmas — 16 %), arvien pieaugoša lauku depopulācija, kas izraisa pārtikas bāzes neesamību vai tās koncentrēšanu viegli kontrolējamos, salīdzinoši nedaudzos punktos, pieaugošu humānās katastrofas iespējamību,  atbalsta trūkumu partizānu kustībai. Tāpat medicīnas pakalpojumu centralizācija būtu  jāvērtē no drošības viedokļa — kāda ir reģionālo iestāžu kapacitāte, Rīgas slimnīcu iespējas un noturība.
Lietas nevajadzētu skatīt atsevišķi jeb „ieviest kārtību“ vienā valsts sfērā, jo  nejēdzībām ir kopējs cēlonis pēc būtības —  nedemontētā padomju sistēma, kura vairāk vai mazāk veiksmīgi tēlo Latvijas valsti, demokrātisku pārvaldi un pretojas būtiskām pārmaiņām. Mēģinājumi mainīt sistēmu, tajā iekļaujoties, bez nozīmīga ārēja atbalsta nav bijuši veiksmīgi. Šķiet, arī aizsardzības sfēra, kur, pateicoties integrācijai NATO, situācija varētu būt atšķirīga, tiek  veiksmīgi „muļļāta“.
Galvenais ārējais apdraudējums ir Krievijas centieni atgūt kontroli pār bijušās PSRS impērijas teritorijām ar militāra spēka (Gruzija — 2008. g., Ukraina — kopš 2014. g.) un hibrīdkara jeb 4. paaudzes kara ieroču (informatīvais, ideoloģiskais, propagandas un  speciālo operāciju  (Melnkalne)) palīdzību. Krievija ar hibrīdkara elementu izmantošanu cenšas radīt politisku jucekli Rietumeiropas valstīs un ASV, ar aktivitātēm Sīrijā un Lībijā — izmantot bēgļu plūsmas ventili Eiropas šantāžai. Lai arī tam ir daļēji panākumi, tomēr Krievija nevar radīt nopietnu ilgtermiņa apdraudējumu NATO bloka dibinātājvalstīm, bet ar savu „stratēģiskā huligāna“ uzvedību, kā to raksturojis britu politologs Lindlijs-Frenčs (Lindly-French), Krievija cenšas izkaulēt taktiskas piekāpšanās.
Kremļa „ālēšanās“ ir izsaukusi arvien stingrākas ASV sankcijas, kā arī pieaugošu spiedienu pārtraukt Nordstream 2 būvniecību.
Hibrīdkara metodes rada apdraudējumu, ko iespējams uzdot par attiecīgā uzbrukuma objekta iekšējo problēmu, esošu un izdomātu, saasinājumu. Latvijai, atšķirībā no Rietumeiropas,  ir augstāki riski, pastāv vēsturiski veidoti labvēlīgi apstākļi, kas nosaka 4. maija valsts ievainojamību — agresoram labvēlīga informācijas telpa, Krievijas līdzjutēju masas, no PSRS Komunistiskās partijas un čekas darbiniekiem veidojusies vietējā nomenklatūra ar tās sakariem un saistībām Krievijā.
Latvijas publiskajā telpā minēts par totālās jeb vispārējās aizsardzības nepieciešamību pašreizējos apstākļos. Ar vispārējo aizsardzību tiek saprasta dažādu valsts  struktūru gatavība ārkārtas situācijām, integrētas darbības, vienota krīzes vadība, resursu nodrošinājums. Bet kāda ir reālā situācija?
Par Latvijas aizsardzības pamatu un mugurkaulu ir pasludināta Zemessardze (ZS) — pēc būtības reģionāla aizsardzības struktūra, kura Latvijai esot tikpat profesionāla kā armija un kuru (ZS) krīzes situācijā paredzēts izmantot, novirzot vienības uz vajadzīgajiem reģioniem. Armijas lielums Latvijā ir kā viena vieglo kājnieku brigāde, Zemessardze — ap 8000 cilvēku. 
Saprotams, ka šobrīd jāiztiek ar esošajiem resursiem, tomēr dīvaina šķiet Latvijas unikalitāte, pēc 2014. gada Krievijas iebrukuma Ukrainā neatjaunojot obligāto vai vismaz daļēji brīvprātīgu militāro dienestu kā citur mūsu reģionā. Igauņi un somi to nekad nav pārtraukuši, Lietuvā atjaunoja 2015. gadā, Zviedrijā — daļēji šogad. Tā vietā tiek tiražētas blēņas par Latvijas ZS unikalitāti, armijas instruktoru un materiālo resursu noplicināšanu darbam ar jaunkareivjiem, Latvijai nelojālu personu apmācīšanu (kas risināms ar drošības dienestu darbu) utt. Tiesa, ir veikts pilotprojekts brīvprātīgo armijas rezervistu apmācībai, tomēr tas nerisina Zemessardzes problēmas — neveicina reģionālai atbalsta tipa struktūrai uzticēto armijas funkciju realizēšanu.
Iedomāsimies situāciju, ka konflikta gadījumā ZS vienības no sava reģiona armijas funkciju veikšanai tiek pārdislocētas citur, kam būtībā nepietiek ne sagatavotības, ne bruņojuma, ne citu resursu, atstājot pašu mājas bez apsardzības (vietējās pašvaldības ir praktiski bezpalīdzīgas pret diversantu jeb laupītāju bandām). Rezultātā iespējama situācija, ka patriotiskākie valsts pilsoņi aiziet bojā, veicot funkcijas, kurām nav ne attiecīgi sagatavoti, ne apgādāti. Savukārt aizsardzības spēku daļēji brīvprātīgai izveidei īsā laikā no jauna, kā tas notika Ukrainā, mums nepietiek stratēģiskā dziļuma un resursu.
Lai saprastu šo dīvainību cēloņus, jāielūkojas pagātnē.
Vēl pirms Zemessardzes, 1990. gadā,  L(PS)R Augstākās Padomes administrēšanas laikā tika atjaunota Latvijas Aizsargu organizācija kā Latvijas Republikas organizācija, kas reģistrēta Pilsoņu Kongresā un kas nepakļāvās padomju struktūrām. Komunistiem nācās radīt alternatīvu — ZS — ar līdzīgiem statūtiem, mērķiem, uzdevumiem, bet ar pakļautību 4. maija iestādēm. Pirmais Zemessardzes komandieris bija bijušais Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ideoloģiskais sekretārs. Sākotnēji tautas piesaistīšanai tika pieļauta bataljonu vadības nonākšana vietējo patriotiski noskaņoto personu rokās (tos reizēm atceras kā Zemessardzes „zelta laikus“), tomēr turpmākas „profesionalizācijas“ gaitā no viņiem lielākoties atbrīvojās, Zemessardze no pašaizsardzības organizācijas (kā aizsargi) juridiski tika pārveidota par valsts (brīvprātīgu) dienestu, vienību komandieri vēlāk tika iecelti no profesionālā dienesta, ne no vietējo vidus. Paralēli notika Aizsargu organizācijas diskreditēšana un vājināšana, lai neapmierinātajiem zemessargiem nebūtu alternatīvas, kā arī fiziski likvidēts Aizsargu organizācijas priekšnieks, Pilsoņu Kongresa delegāts Jānis Rība.
Pēc reģionālās reformas ZS štābi un ieroču glabātuves bija izvietotas neloģiski (daļai zemessargu ekipējums bija tālu vai grūti pieejams, piemēram, jāšķērso lielu upju tilti); ZS nozīme tika mazināta, izmantojot arī iestāšanās laikā NATO Rietumvalstīs valdošo ilūziju par „vēstures beigām“ — turpmāk esot jākoncentrējas uz miera misijām un reģionālā aizsardzība neesot nepieciešama. Jāpiezīmē, igauņi uzstāja uz savas reģionālās aizsardzības sistēmas saglabāšanu (Kaitseliit — igauņu aizsargi, ne zemessardze!), un NATO atbilde bija — labi, ja vēlaties, domāsim, kā savietot.
Rezultātā Latvijā tagad ir ap 8000 zemessargu, 20. gadsimta deviņdesmitajos gados bija 17 000  zemessargu. Diemžēl no aizsardzības struktūru vadītāju izteikumiem nav īsti  saprotams, vai skaitlis ir sasniegts, jāsasniedz vai plānots. Turpretim Igaunijā ir 15 000 Kaitseliit biedru (ar jaunatnes un atbalsta organizācijām — 26 000) un 2 armijas brigādes, kaut gan Igaunijā ir mazāks iedzīvotāju skaits.

Kāda ir atšķirība? Vai nav vienalga, kā sauc aizsardzības struktūru? Nosaukumam tiešām nav principiālas nozīmes, svarīga ir pilsoņu interese un iespējas ietekmēt procesus.
Aizsargu struktūra ir pašaizsardzības organizācija, kurai ir valstiskas funkcijas  un kurā miera laikā  tiek  ievēroti demokrātiskas pārvaldes  principi — piemēram, nodaļas biedri ievēl nodaļas komandieri, vadība var viņu neapstiprināt amatā, ja tam ir iemesli, bet citu neieceļ. Valsts valdība ieceļ jeb apstiprina augstāko komandieri no organizācijas biedru vēlētas pārstāvniecības amatam izvirzīto kandidātu vidus, un tamlīdzīgi. Arī igauņu Kaitseliit pastāv vēlētas institūcijas, kas balansēti veic organizācijas vadību kopā ar ieceltajiem vadītājiem.

Mannerheims, kurš ielika pamatus Somijas aizsardzības spēkiem, ir teicis — „aizsargu organizācijas iekšējā  demokrātija ļāva izveidot Somijas valsts mugurkaulu“. Ievērojiet — ne organizācijas, ne aizsardzības spēku, bet valsts mugurkaulu! Tādēļ PSRS okupanti Latvijā vajāja un likvidēja aizsargus, bet Somijā pēc Otrā pasaules kara piespieda somus analogu struktūru likvidēt.

Šeit arī  rodams pamats totālās aizsardzības koncepcijas risinājumam.

 

Pievienot jūsu komentāru

Jūsu vārds:
Virsraksts::
Komentāri:
  The word for verification. Lowercase letters only with no spaces.
Vārda verifikācija: