Galerija

Pilsonis.lv jautā

Kādēļ Igaunijas Republikas un Latvijas Republikas pēdējo 25 gadu attīstība krasi atšķiras?
 

Meklēt

PK jubileja

Pilsoņu Kongresam 25 gadadiena!

1990.–2015.

Kontaktinformācija

PK e-pasta adreses, telefoni un adrese vēstulēm

Latvijas Komiteja: latvijaskomiteja(at)pilsonis.lv
Delegātiem: delegatiem(at)pilsonis.lv
Redakcija: pilsonis(at)pilsonis.lv
Aizsargs: aizsargs(at)pilsonis.lv


Telefons: 26696822
Telefons: 29416226

Pieslēgties



Kauliņi mesti.  Biļeteni nodrukāti. (Kas piedalās uzvarētā kaujā?)

[Sabotiera piezīmes]

 

Latvijas sabiedriskā telpa nu jau ilgāku laiku ir uzjundīta līdz šķebinošai sajūtai. Nav vairs tāda diena, kad netiktu pievienots kāds jauns aicinājums vienā un tai pašā jautājumā. Nu jau ir iepūsts arī kaŗa taurē, kuras pietuvinātais skaidrojums varētu būt: “Šī ir mūsu pēdējā un izšķirošā kauja…”

Jā. Jā. Jautājums, protams, ir par latviešu valuodas stiepšanu uz barikādēm.

Kamēr apcerēju, kā citpilsuoņa skatījumā varētu izteikties šai sakarā, šis tas no manis gribētā pateikt jau izskanējis. Un tomēr. Šoreiz arī mani neatstāj vēlme piezīmju veidā ieskatīties notiekošajā.

Un, izsakoties tēlaini, ir redzama aptuveni šāda aina.

Varas nepārtrauktība, nu jau zem “tiesiskās koalīcijas” karuogiem savstarpējos un nepārtrauktos cīniņos, kurš sēdēs pie pirmā galda, ir iepeldējusi tādu starptautisko pienākumu un saistību okeānā, ka vairs neredz, kas notiek pašu zemē – Dzimtajā Krastā.

Šī dīvainā flotile grozās lielajos ūdeņos tā it kā būtu pazaudējusi virzienu uz krastu. Uzkļūstot uz tādām straumēm kā ES direktīvas, SVF konsolidācija, NATO rīkojumi, € ieviešana, flotiles kustība iegūst noteiktāku virzību, bet ne uz ilgu laiku. Ieskatoties šīs flotiles saimniecībā, dīvainā uzvešanās nemazs vairs nešķiet tik dīvaina, jo izrādās, flotile pamatā sastāv no citās flotēs nokalpojušām vienībām. Un, ak, vai! Šīm vienībām degviela ir beigusies, buras saplēstas, vien šādi tādi airi palikuši. Bet kur tad airētāji? To ir kļuvis tik maz, ka pilnvērtīgām maiņām vairs nepietiek, turklāt viņi airē katrs savā ritmā un cik tā spēciņa vēl ir. Pie tam, daļai no viņiem ir jāsmeļ no kuģiem ūdens, kas caur izdilumiem ieplūst aizvien vairāk. Ir redzams, ka daudzi gaida izdevīgu brīdi, lai nemanāmi nozustu. Un rau, dumpis tuvojas. Daļa no airētājiem paziņo, ka vispār neairēs, ja pavēles netiks dotas viņu dzimtajā valodā. Flotiles biežās kursa maiņas kļūst vēl saraustītākas. Nu jau arī starp airētājiem sāk izcelties cīkstiņi par tā svarīgākā, godājamākā airētāja nozīmi. Komandtiltiņš kūp, līdz atskan izmisīgs sauciens dzimtā krasta virzienā: “Palīgā! Glābiet floti, jeb tā ies bojā!” To dzirdot, no kuģu dziļākajām tilpnēm uz klāju sāk pārcelties līdz šim no malas vērojošie flotiles dibinātājgvardi un tamlīdzīgi balasti, kas sāk skandināt pēdējās stundiņas trauksmes zvanu un dalīt airētājus mūsējos un nodevējos. Un, kas tad tas? Mastos ar valstiskās piederības krāsām paceļas arī dažādu reliģisko krāsu karuogi. Starp flotiles sastāvdaļām iestājas vēl lielāks apjukums. Kurš kurā pusē, kā saka, tagad lai Dievs izšķir, jo izslavētā dažādo reliģiju kopā sadzīvošana draud sašķobīties. Dzīlēs briest jaunu nezināmu hormonu izplatīšanās. Flotilē un Dzimtajā krastā ir izsludināta Lielā Atbildes diena…

 

Kāds noteikti teiks, ka tik traki jau nu gan nav, un tas viss ir tikai kāda ārēja spēka inscenēts. Un arī uz šo ārējo spēku nešauboties tiks norādīts – Maskava. Lai nu tā būtu. Šādi domājošs cilvēks paliks pie sava, lai vai kas.

Taču paraugoties tālāk, pāri šim apvārsnim, ir skaidrs, ka, lai kaut ko ietekmētu no ārienes, ir vajadzīgi spēki, kas iekšienē atsaucas uz šo ietekmi. Jā. Arī te nepārprotami tiks norādīts uz Maskavas roku, – “5.kolonu” – spēku, kas vainojams pie visām Latvijas nelaimēm. Vai tiešām?

Saliedētā sabiedrībā, ieviešoties kādam kaitīgam bacilim, sabiedrība vēl vairāk saliedējas un, vai nu izspiež laukā no sevis šo kaitnieku, vai sadala to nekaitīgās daļās. Saliedētā sabiedrībā šāds kaitnieks ir tikai dzinulis tam, lai sabiedrība attīstītos un pilnveidotos. Lai neiestāvētos.

Saliedēta sabiedrība veidojas tur, kur, mūsdienu skatījumā, kāds ļaužu kopums ir izveidojis savu valsti. Valsti, kurā darbojas atšķirīgi no citām valstīm likumi. Likumi, kurus sabiedrība ir pieņēmusi un labprāt un brīvprāt tos ievēro.

 

Kas notiek 4.Maija vasaļvalstī “pēc 20 ne-atkarības gadiem”?

Latvijā ir ierosināts referendums jeb tautas nobalsošana. Valsts, kur šāda iespēja tiek dota tautai, varētu saukties par atklātas sabiedrības valsti. Jo, raugi, pilsoņu kopums izlemj, kas un kā tam nepieciešams un valsts pārvaldes iestāžu darbinieki šo ieceri īsteno. (Lūdzu nejaukt ar Dēmōkrātiju, kas šajās piezīmēs apieta, cik vien iespējams). Valsts, kurā tautas nobalsošanā iekļaujamie jautājumi ir uzskaitīti un ierobežoti, būtu saucama par daļēji atvērtu sabiedrību. Daļēji atvēlētu jautājumu izšķiršana caur tautas balsi nozīmē to, ka arī vara tautai ir tikai daļēja attiecīgajā valstī.

Latvijā izsludinātā referenduma jautājums attiecas uz valsts pamatlikuma grozīšanu, šajā gadījumā Satversmes īpaši atrunāta panta grozīšanu. Tādejādi, lai tas stātos spēkā, ir nepieciešams stingri noteikts skaits pilsoņu balsu. Un tas ir – vismaz puse no balsstiesīgo pilsoņu kopskaita.

4.Maija Republikas (Lūdzu nejaukt ar 18.Novembra Republiku, kas šajās piezīmēs nav pieminēta) reģistri vēsta:

- 1 543 785 skaitlis ir visu balsstiesīgo skaits

- 771 893 ir vajadzīgo balsu skaits, lai grozījumi stātos spēkā.

 

Abi skaitļi ir nosacīti mainīgi. Viss ir atkarīgs no kopējā balsstiesīgo pilsoņu uzskaitījuma tieši balsošanas dienā.

Jebkurā gadījumā, lai šie grozījumi stātos spēkā, par atskaites punktu tiek ņemts šis otrais skaitlis – ar ne mazāk kā 771 tūkst. balsu, kurām visām jāietilpst derīgu vēlēšanas zīmju skaitā. Visas pārējās vēlēšanu zīmes: cik balsotāju šai dienā piedalījās, cik derīgu, cik nederīgu zīmju, cik balsots “PRET” ir tikai statistikai. Pēc uzstādītā jautājuma būtības visas zīmes, kuras nav derīgas un, kurās nav atzīme “PAR”, var tikt pat neskaitītas, jo tās neievieš nekādas izmaiņas nevienā likumā.

Lai savāktu 771 893 derīgu balsu “PAR”, pirmkārt, jāpanāk, lai šāds balsotāju skaits aiziet uz balsošanas iecirkņiem un godprātīgi veic savu pilsoņa pienākumu. Kopš balsojumiem par Pilsonības likumu un dalību ES, pilsoņu dalība referendumos ir bijusi mazāka par pusi no visu balsstiesīgo kopskaita. Tātad, ja uz balsošanu ierodas mazāk par pusi no balsstiesīgajiem, balsojums jau nav noticis. Latviešu ir krietni vairāk par pusi. Tātad, – neviens latvietis uz šo referendumu neiet un ierosinājums ieviest otru valodu izčākst vēl straujāk nekā sācies. Šādu nostāju stingri un nepārprotami paužot, ietaupītu arī izdevumus.

Līdz ar to, es atvainojos – “tas pat āzim ir skaidrs”, ka šī kauja ir uzvarēta, neizejot kaujas laukā. Tātad pareizākais un prātīgākais vispār neceļot nekādu troksni, pat nepieminot Latvijas sabiedriskajos medijos attiecīgās aktivitātes, slēgt šo jautājumu un pievērsties daudz nopietnākām un patiešām neatliekamām lietām. Un taupīt spēkus tām cīņām, kuras vēl priekšā un, kurās patiešām bez visu līdzdalības būs neiztikt. Nu kas iet karot uzvarētā kaujā? Absurds. Vai ne?

Tieši vienotā, sevi cienošā, bez aizvainojuma paustā klusēšana daudz ātrāk atklās patiesos šā trādirīdi pasūtītājus un dziļākus iemeslus notiekošajam.

Lekt ar pliku pakaļu uz ecēšām uz katra kranča ieriešanos…

Šajā vietā varētu pat likt punktu stāstam.

 

Taču. Tas, kas ir “skaidrs pat āzim”, 4.Maija republikas “bankas” turētājiem neder. Tas draud ar viņu bankrotu. Tāpēc viņiem jāpūš kaŗa taures un jāpulcina visa sava kaŗadraudze. Un līdz ar to, sanāk, ka viss iepriekšējais ir tikai stāsta ievads.

Varas kaŗa taure sauc: “Latviešu valoda ir briesmās, Latvijas valsts ir briesmās! Katram Latvijas pilsonim ir jāpiedalās referendumā un jābalso par latviešu valodu, pret russu valodu! Mums jāparāda visai pasaulei…!” Nu ne pa jokam skan. Ir jāsāk skatīties, kas tai valstī notiek.

Latviešu valoda briesmās!

Mīļie! Tas viss ir bleķis. Turklāt caurcaurēm izrūsējis bleķis. Kā var būt briesmās latviešu valoda, ja tā ir vienīgā valsts valoda un tas ir ielikts pat valsts pamatlikumā. Kas Latvijā var aizliegt runāt latviešu valodā? Ne tikai nevar, bet pat ir pienākums to lietot visās valsts iestāžu un sabiedriskās vietās.

Vienīgās briesmas latviešu valodai ir tās nesēja – latviešu, jeb viņu skaita ziņā. Neviens likums nenodrošinās latviešu valodas lietošanu, ja nebūs kam to lietot. Bet, kamēr esam, kaut vai divi vien, un mums pieder vien pēda zemes, neviens nevar mums aizliegt runāt latviešu valodā. Mūsu valoda ir tik stipra, cik mūsu griba to lietot. Latviešu valodas drošība ir mūsu bērnos, kas iezīduši savas mātes tīro un skanīgo valodu.

Tieši tāpat, kā jebkuras citas tautības cilvēkiem.

Bet tam nav nekāda sakara ar to, uz ko sauc kaŗa taure.

 

Jautājums ir, kāpēc cittautieši nerunā latviešu valodā. Un kļūdains ir priekšstats, ka ar kāda likuma palīdzību to var itin vienkārši atrisināt. Nē, kamēr nav notikusi garīgā attīrīšanās, kamēr nav atgūts izejas punkts latviešu valsts pastāvēšanai, nekāds likums to neizdarīs.

Tieši tāpat kā simtiem un simtiem gadu ir pieņemti dažādi priekšraksti, ka Baznīcā laulāts pāris nedrīkst šķirties. Nekas no tā nav sanācis. Kas bez abpusējas mīlestības, piespiedu vai “vispārpieņemtu normu” kārtā savests kopā, tas nespēs mīlestībā kopā sadzīvot. Kopdzīve būs mocības, un tiks meklēta jebkura iespēja, lai no šādas laulības tiktu vaļā. Pat tad, ja šī tikšana vaļā būs bez laimīgām beigām.

Šis ir patiešām nopietns jautājums. Kāpēc ierosinājumam par otru valsts valodu Latvijā ir gūta tik liela atsaucība.

Ļoti daudzi no tiem, kas šodien uzskata, ka russu valodai jābūt valsts valodas kārtā Latvijā ir maldināti. Viņi ir apjukuši un nesaprot, ko dara. Pat tie, kas šo lietu rosinājuši un ir “darba grupā” par russu valodas ieviešanu, nebūt ne visi to saprot. Vienus vada akls naids par izciestajiem pāridarījumiem, citus cēla akla doma par savas dzimtās valodas lomas un nozīmes palielināšanu neiedziļinoties citu jūtās… Tieši tāpat ir maldināti latvieši, un tieši tāpat daudzus no viņiem ir pārņēmis akls naids pret tiem, kas izaicinoši Latvijā izturas pret latviešu valodu.

Lielā mērā šeit vainojams latviešu izkliedētais lepnums par saviem senčiem, pat daudzviet mūsu senču kultūras noliegšana, jeb kautrēšanās no tās, tik vien tāda iemesla dēļ, ka dzirdami izsmieklu raisoši izteicieni šai virzienā no citu kultūru nesējiem. Bet bez mūsu senčiem nebūtu mūsu. Bez mūsu senčiem nebūtu tāda spēka un iedvesmu vieta, ko daudzus gadus sauc par Latviju. Bez mūsu senčiem nebūtu mūsu valodas – tik skanīgas, kā nav nevienas citas pasaulē. Tādēļ mūsu senči ir jāceļ godā. Un, kas cits to darīs, ja ne mēs paši.

 

Vai atceraties, kā pirms daudziem gadsimtiem, bēgot no piespiedu kristīšanas, mūsu zemēs ieradās visdažādāko tautu ļaudis no visas VakarEiropas. Mēs viņus saprotoši un labprāt uzņēmām. Tik, cik varējām uzņemt neizjaucot mūsu dzīvesveidu. Un viņi kļuva par daļu no mums. Un aizstāvēja šo (savu) zemi ne mirkli nešauboties pret jebkuru, kas to draudēja atņemt. Un arī no Rītiem līdzīgā veidā ienāca ļaudis mūsu zemēs. Un arī viņus mēs uzņēmām. Un arī viņi aizstāvēja šo zemi kā varēja. Un arī viņi, kā daļa no mums, šodien nes mūsu kultūru nākamām paaudzēm gan iekšzemē, gan ārzemē.

Mēs spējam apvienot visus kopējam mērķim. Bet tad mums jābūt stipriem garā un goda tikumā, ar saimnieka atbildību par šo zemi. Tad mums ir jāievēro savi tikumi un parašas vai diena, vai nakts. Mūsu tikumiem jākļūst par mūsu dzīves veidu. Un mums ar tiem jālepojas.

Un neviens. Tad neviens, pat desmitkārtīgs dzīvā spēka pārspēks nespēs mums uzspiest dzīvot pēc citiem tikumiem. Tieši otrādi. Šis pārspēks būs spiests šai zemē dzīvot pēc mūsu tikumiem. Pat neierakstītiem nevienā likumu mapē. Tas ir dzīvesveids.

Latvijas valsts briesmās!

Man gan šķiet, ka 4.Maija republika pati ir briesmas kopš tās tapšanas. Bet tas ir cits stāsts.

Jo raugi, Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības tautu kuļmašīnas un šobrīd, kā 4.Maija republika ir starptautisko tiesību vienība ar brīvu dalību visās atvērtajās un dažās stingri robežotās organizācijās. Kādas savienības “Dzelzs Priekškars”, es uzdrošinos teikt, ir nomainīts pret Eiropas Savienības īpatnēju rezervātu. Tagad Latviju baro (dod naudu) Eiropas Savienība. Tā nemitīgi stāsta atbildīgās valsts amatpersonas un attiecīgie ierēdņi, tiklīdz tiek apšaubīta Latvijas dalība šajā “māsībā” un iebilsts, ka Latvijas puse kopējā kasē iemaksā vairāk nekā saņem pretī. Latvijas robežas un pat gaisa telpu ik dienu un nakti aizsargā NATO. No Latvijas tiek prasīts tikai tāds mazumiņš kā glābt ES vienotību un nedalāmību atsevišķos balsojumos un līdzdalība NATO ar atbalsta balsojumiem “konflikta noregulējuma zonās”, turp nosūtot arī pa kādai pusrotai kareivju ar Latvijas karoga uzšuvēm. Ak, jā, vēl arī sabalansēts budžets nepieciešams, kurā jāietver noteikta lieluma cipars iepretī sadaļai militārām vajadzībām. Pārējais, nu gandrīz viss pārējais, ir pašas Latvijas ziņā, protams, ar apņēmību ievērot visus pārnacionālos likumus. Kur šeit saskatāms valsts apdraudējums? Te tak var pat uzdancot:

Kas kaitēja man dzīvot’i

Tik dižanu bajār’zemē…

 

Nu, ja nedaudz nopietnāk, tad mazdrusciņ žēl. Par to rezervāciju. Kā zināms, tādās vietās mītošajiem, saskaroties ar brīvdabā dzīvojošajiem, ir maz izredžu uz ilgstošu savdabīgo pastāvēšanu. Bet citādāk?

Raugoties notiekošajā ap referendumu, prieks neraisās. … Jebkuram sevi cienošam polittehnologam, vai tas būtu no Rītiem, vai Vakariem, ir skaidrs, ka ieviest otru valsts valodu pašreizējos apstākļos Latvijā nav iespējams. To saprot teju visi, kas grasās balsot “PAR” otru valodu. Tai skaitā paši referenduma ierosinātāji. N.Ušakovu tas iedrošina izteikties, ka viņš piedalīsies un balsos “PAR” tikai tāpēc, ka apzinās – otra valsts valoda Latvijā netiks ieviesta. Sasakaņas Centra vārdā viņš aicina piedalīties visus referendumā un balsot pēc savas pārliecības.

To pašu aicina “Tiesiskā koalīcija” un visdažādākās pakāpes atklājušies latviešu “nacionālisti”. “Kaut vai rāpus, bet tieciet līdz iecirkņiem!” Viņi visi aicina pilsoņus piedalīties balsojumā. Skumji. Jo atšķirība tikai tāda, ka russu valodas ieviesēji aicina balsot “PAR”, kas nozīmēs balsot PRET valdošo koalīciju un būs protesta balsojums, bet latviešu valodas aizstāvji aicina balsot “PRET”, kas nozīmēs balsot PAR latviešu valodu. Gandrīz vai kalambūrs. Tas skumjākais šajā brīdī ir tas, ka cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ neskatās TV, pa retam dzird radio, nelasa avīzes, bet noprot, ka latviešu valodai draud briesmas, pa šīm dienām uzņēmuši krietnu devu niknuma no apkārtējās vides, dosies balsot “PAR” latviešu valodu…

Nu, ja reiz domājat par latviešu valodas aizsardzību, nu tad tas ir jāparedz un savā aicinājumā jāietver tāda iespējamība, ka visiem, kam nav skaidrs par ko un kā jābalso, labāk palikt mājās, jo tas nozīmēs to pašu, ja būs veikts pareizs balsojums. Tas nebūs liels procents, kas kļūdīsies. Bet būs. Kā jebkurā balsošanas reizē. Taču šoreiz tas būs izaicināts, jo, tie, kas neies balsot par latviešu valodu, būs nodevēji. Tad, kad šāds cilvēks aptvers savu kļūdu, nez kā viņš izturēsies uz nākamo “Palīgā!” saucienu?

Un, redz atkal tas mūždien pavadošais jautājums: kam tas ir izdevīgi?

 

Nu jau ir visiem skaidrs, ka tas ir ārējā spēka inscenēts pasākums. (Tikai kāpēc tam palēkšus jārikšo līdzi). Un, kur tad tā sāls, ka bezmaz vai visi kā neēduši sauc: “referendumā jāpiedalās”, lai gan otru valsts valodu ieviest nav iespējams. Vai tiešām starptautiskā sabiedrība no Latvijas pieprasa otru valsts valodu? Nē. Izrādās, tieši pretēji. Ļoti daudzās Eiropas valstīs ir satraukums, ka kaut kas tamlīdzīgs neizraisās arī pie viņiem.

Izrādās par russu valodu, kā otru valsts valodu Latvijā cīnās daži nelatviskas izcelsmes Latvijas pilsoņi, kuri jau gadiem sūdzas par šo jautājumu visās iespējamās Eiropas iestādēs. Ir dzirdēti atsevišķu Russijas politiķu asāki izteikumi par šo jautājumu. Taču oficiālais Russijas viedoklis ir kāds? Russijas vēstnieks Latvijā, neraugoties uz milzīgo russu valodā runājošo skaitu, neuzstāj, ka būtu jāievieš otra valsts valoda, jo tā esot Latvijas iekšējā lieta. Viņš pat apšauba veidu, kā tiek risināts šis jautājums. Taču viņš norāda, ja Latvijā ievērotu un izpildītu visas rekomendācijas, ko cilvēktiesību sfērā sniedz Eiropas struktūras, situācija līdz referendumam nebūtu nonākusi.

Kas ir šīs rekomendācijas? Kas no Eiropas struktūrām brauc uz Latviju un izsaka pārmetumus? Kādi pārmetumi Latvijai tiek izteikti no Briseles un Strasbūras? Vai tad tas nav zināms? Ja nav zināms, tad jājautā, kur skatās valsts nacionāli sabiedriskie mediji, kāpēc tie šos jautājumus piemin klusināti.

Domāju, tālu no patiesības nebūtu šādu vārdu virknējums, ko Latvijas amatpersonām pēc darba vizītes izsaka kāds Eiropas cilvēktiesību institūciju funkcionārs: “Mēs saprotam jūsu stāvokli, mēs saprotam jūsu vēsturi. Nu bet pagājuši 20 gadi! Tas milzīgais nepilsoņu skaits. Tas nepieklājas nevienai civilizētai valstij. Risiniet ātrāk”.

Un ne vārda par Latvijas okupāciju un deokupāciju. Risiniet paši.

Vai Latvijas faktiskā vara ir vērsusies ar Latvijas deokupācijas prasību kādā starptautiskā institūcijā? Vai tas vispār ir iespējams? Kāpēc? Tas ir cits stāsts, jo šis stāsts ir par valsti, kas ir okupācijas turpinājums bez seku novēršanas.

Patapinātā Satversme, protams, liecina ko citu. Un tā ir neērta reizēs, kad jārisina nacionālas un starptautiskas dabas jautājumus, jo ir tiešs atgādinājums par kādu citu valsti. Tādēļ jau 20 gadus rit nenogurstošs darbs pie Satversmes grozījumiem un vispār tās nomaiņas. Visi Satversmes maiņas un grozījumu projekti pamatā ir mēģinājumi mainīt uz vienu vai otru pusi valsts pārvaldi, kam nekāda sakara ar tautas labklājību un tās radošu attīstību nav. Un brīnums – šādas satversmes vēl nav guvušas plašu atsaucību starp pilsoņiem.

 

Kā var iešūpot paprāvāku laivu? Ja pūš tikai viena virziena vējš, tas dzen laivu skaidri zināmā virzienā un, ja tas nav tāds, kas laivu paceļ gaisā, tad viss atkarīgs no stūrēšanas prasmes, lai, izmantojot šo vēju, nokļūtu līdz savam mērķim. Pavisam cita aina paveras tad, ja tiek pūsts saskaņoti, pamīšus te no vienas puses, te no otras. Un, ja vēl laivai nav drošs ķīlis (valstiskais pamatojums), šādi iešūpota, laiva var pat apgāzties. Pie kam, vējam nav pat jāzin, kādas sekas izraisīs viņa darbība, viņam tikai attiecīgā brīdī jāpūš.

Un, lūk, ļaužu prāti par Latvijas “sasmakušo” Satversmi tiek baroti jau vairāk kā divdesmit gadus. Jauna Satversme nozīmē jaunu valsti. Ja 4.Maija republika pieņems jaunu Satversmi, tas nozīmēs, ka ir pielikts galīgais punkts jaunai valstij ar jaunu pilsoņu kopumu. Vai tieši tas netiek prasīts?

Tas iet ruokruoku ruokā ar prezidentālas republikas pārvaldes ieviešanu un vēlēšanu sistēmas maiņu.

Lai iešūpotu latviešu izcelsmes pilsoņus, “nacionālisti“ sāk vākt parakstus referendumam par Satversmes grozīšanu (nevis izglītības likuma, bet Satversmes grozīšanu) budžeta skolu pāriešanai tikai uz latviešu valodu. (It kā citu valodu izcelsmes ļaudis nemaksātu nodokļus šai budžetā). Kā par brīnumu, latvieši vajadzīgā daudzumā neatsaucas, un referendums nenotiek.

Taču mašīna ir palaista, jo, sagaidot augstāko sašutuma punktu par to, ka izglītība dzimtajā valodā tiks atņemta russu valodā runājošajiem, tiek pieteikta parakstu vākšana par citu referendumu, kas iešūpo russu valodā runājošos. Un referenduma mērķis atkal ir – Satversmes grozīšana.

Tiek vākti paraksti referenduma ierosināšanai. Referendumā ietvertais jautājums pēc savas būtības ir pretvalstisks, jo grauj deklarētās valsts pastāvēšanas jēgu. Tas ir tiešs un nepārprotams uzbrukums Satversmei, kas tā arī skan: “Grozījumi Satversmē”.

Šie vējotāji rīkojas daudz gudrāk. Cenšoties neraisīt naidu latviešos, tieši pretēji, aicinot tos piedalīties kopējā pasākumā pret 20 gadus ilgi valdošo kliķi (jo tik un tā latviešu valodai briesmas nedraud), notiek gandrīz neticamais. Nepieciešamo parakstu skaits ir savākts.

 

Tā vietā, lai tūdaļ pēc pirmajām saņemtajām ziņām par parakstu vākšanas uzsākšanu referenduma ierosināšanai to liktu dienas kārtībā kā pretvalstisku, un nekavējoši iedarbinātu visu valsts pārvaldes mašinēriju, skaidrojot Latvijas sabiedrībai, ko tas nozīmē, kādas izmaiņas tiks ieviestas, ja referendumā iekļautie grozījumi tiks pieņemti, darīts netika nekas. Paklusi atspoguļoti dažu atsevišķu cilvēku viedokļi, kas iebilda pret šo nejēdzību (vēl tikai iespējamo), starp kuriem bija arī Rīgas pils galva, bija tik nemanāmi, ka pilsoņu vairākums pat nesaprata to nozīmi.

Loģiski valsts pārvaldei būtu šo lietu iespējami mierīgākā, mazāk ļaužu aizraujošā gultnē novadīt līdz tā izskaņai. Bet kas notiek? Notiek tieši pretējais. Jautājums tiek izcelts aizvien skaļāk un kļūst par biežāk pieminēto saziņas telpā.

Masu saziņas līdzekļi tiek pārpludināti ar vienkāršu sašutumu, saasinot uzmanību uz vienu: jūs esat par vai pret, tā iesaistot aizvien lielāku ļaužu pulku šādā apspriešanā. “Tiesiskā koalīcija” smīn. Masu saziņas līdzekļos skan drošs vēstījums latviešu tautai: nepieciešamo parakstu skaits, lai ierosinātu referendumu, netiks savākts. Ja arī pirmo kārtu izdosies pieveikt, tad otro nekādā gadījumā.

Tieši ar nekavējošiem skaidrojumiem sabiedrībai: ko nozīmē divas valsts valodas valsts lietvedībā, kādus pienākumus tas uzliek abu valodu lietotājiem un citu dzimto valodu lietotājiem Latvijā, visticamāk tiktu panākts tas, ka nepieciešamais balsu skaits referenduma ierosināšanai netiktu savākts.

Un dabīgi rodas secinājums. Vai nu šo valsti vada plānprātiņi, bez izņēmuma visās drošības, pārraudzības, vadības un likumdošanas iestādēs, vai arī tas ir tīšām izraisīts plaša mēroga pasākums ar noteiktu uzdevumu. Jo tikai raugoties vienā plaknē, var nesaprast, kāds jautājums ir aizskarts. Šajā spēlē ir daudz vairāk spēlētāju par vienvirziena redzamajiem.

Piemēram, pilsonis Zatlers, tas, kurš pēc sarunām ar Obamu, izsludina “Rīkojumu Nr.2”, tas, kurš līdz šim neesot runājis russu valodā, bet tagad runā, tas, kurš ir viens no šī jautājuma tiešajiem uzkurinātājiem ar savu ekvilibristisko koalīcijas veidošanu tai brīdī, kad tiek vākti paraksti. Kurā pusē viņu varētu ierindot šā stāsta saistībā?

Kas vajadzīgs, lai nacionālas valsts aizstāvi latvieti ierautu cīkstiņā? Ļoti vienkārši, pa latviešu medijiem “jāpakrata lupata” ar Lindermaņa aicinājumiem visu tautību ļaudīm Latvijā atbalstīt viņa ierosinājumu Latvijas sabiedrības vienošanā caur russu valodu.

 

Ir skaidrs, ka referendums notiks. Tiek paziņota arī diena, kad tas notiks.

Varas turētāji kā ūdeni mutē paņēmuši. Vienīgi Rīgas pils saimnieks paziņo par šo nejēdzību, kurā viņš nepiedalīsies.

Kad vairs pat teorētiski nav iespējams atsaukt referendumu, “Tiesiskā koalīcija” sāk rīkoties. Sāk paust sašutumu. Taču viņu sauklis ir sagatavots jau iepriekš un tas ir negrozāms. Visiem pilsoņiem jāiet balsot. Uz Rīgas pils galvu tiek veikts visaptverošs spiediens, ka šādi nedrīkst izturēties tik augsta amatpersona, ka viņam jāņem pašam aktīvi rokās šī jautājuma risināšana un tautas mobilizēšana tik svarīgam jautājumam. Bet, tā kā viņš to dara, tas ir gļēvi, tā ir slēpšanās no atbildības…

Kas ir starp aprunātājiem? Tie ir visu pakāpju bijušie 4.Maija republikas “valstsvīri un valstssievas”, “Tiesiskās koalīcijas” darboņi, dažādi politologi, sabiedriskie darbinieki, valsts un barikāžu aizstāvji, sabiedriskās un ne tik sabiedriskās organizācijas ar “Delnu” priekšgalā: “… tā ir sabiedrības šķelšana… demokrātija prasa līdzdalību”.

Un panākumi ir. Rīgas pils saimnieks paceļ rokas gaisā: “Labi, labi. Piedalīšos”.

Tātad, aicinājums nepiedalīties valstiski kaitnieciskā pasākumā, kas vērsts pret latviešu valodu, valsts uzbūves veidu, ir tautas (pilsoņu) šķelšana.

Kam šādi saukļi ir raksturīgi? Pareizi. Tiem, kas šādu jautājumu pasūtījuši, vai arī cītīgi gatavojušies tam. Un kā nu ne. Paklausies vārdu plūdos un brīnies vien, kādi nacionālie varoņi saradušies visapkārt.

Lai vēl kādā veidā izkrāšņotu šo pasākumu “Tiesiskās koalīcijas” t.s. nacionālisti iesniedz Satversmes tiesai petīciju par referenduma apturēšanu brīdī, kad jau jādrukā vēlēšanu zīmes? Ir taču pilnīgi skaidrs, ka pat tad, ja kāds gribētu apturēt referendumu, tas šādā brīdī vairs nav iespējams. Diena ir nozīmēta, biļeteni jādrukā, vēlēšanu iecirkņi jānodrošina ar visu nepieciešamo… Absurds. Kādas jūtas tas izraisa neiecietīgos, kuri pārliecināti par šī referenduma pretvalstiskumu?

Vienīgā iespēja kā vēl varētu apturēt šai brīdī referendumu, ir militārs apvērsums. Bet arī tas nav iespējams. Valstij nav ne tāda militāra spēka, ne tādu pilnvaru attiecībā pret stratēģiskajiem partneriem… Secinājums viens. Visiem pie varas esošajiem un tie, kas barojas un ir atkarīgi no tās, referendums ir nepieciešams kā ēst. Tas ir vienīgais veids, kā sapurināt pilsoņus, kuru uzticība valsts varai, valsts pārvaldei un pašai valstij ir tādā līmenī, ka jautājums jāstāda: vai šāda valsts pilsoņiem ir vajadzīga?

 

Valsts, kas nemitīgi izpārdod valsts (tautas) nekustamos īpašumus, mežus un zemi citu valstu pilsoņiem. Valsts, kas uzliek savas valsts pilsoņiem un viņu uzņēmumiem apgrūtinājumus attiecībā pret citu valstu pilsoņu spējām Latvijā. Latvijas meži pēc vairākiem gadiem baros nu jau Zviedrijas pensionārus, nevis Latvijas tautu! Valsts, kuras 20 ne-atkarības gadi izmocījuši tautu līdz tam, ka apdzīvotu vietu izzušana sāk atgādināt nepārtrauktu kara darbību Latvijas laukos. To redz arī cittautieši. To vienkārši nevar neredzēt. Viņi saprot, ka bez latviešiem neko mainīt nav iespējams. Bet viņi nesaprot, kāpēc latvieši neko nedara, lai to mainītu. Dzīvojot dažādās informatīvajās telpās, viņiem iestāstīts, ka mainīt var tikai tad, ja viņus uzņem valdošajā koalīcijā. Bet viņus tur neņem. Un apslāpst arī viņu vēlme ko darīt šīs valsts labā.

Tādi nu ir tie apstākļi, ka vienīgais veids, kā iepūst dzīvības dvašu šādai valstij, ir aizskart iedzīvotāju nacionālās un reliģiskās jūtas. Tas ir šablons. Un vēl iekšējais un ārējais ienaidnieks. Tas gan ir ļoti bīstami. Sekas ne vienmēr ir paredzamas. Bet, šķiet, ka “augšām” nav citas izejas. Līgumi parakstīti. Stratēģiskie partneri prasa ieviest stabilitāti, pierādīt “valstiskās nepārtrauktības” spēju atrisināt nacionālo un pilsonības “uzkārušos” jautājumu, un piedevām vēl – ekonomika nevelk. Ir grūti atturēties no tādas iespējas, kas vairs arī var nebūt. Jo visiem taču jau iepriekš zināms, ka latviešu valodai briesmas nedraud. Referenduma gaidās uzrodas “pareizie” latvieši, kuri sevis drošināšanai īpaši uzsver kādu apstākli: pēc referenduma mums būs zināms, cik ir Latvijai lojālu cilvēku (pilsoņu) un cik – nelojālu. (It kā tas nebūtu zināms tāpat). Vai tas nozīmē, ka ikviens balsojums ar vārdu un uzvārdu tiks izlikts vispārējai apskatei?

Aptaujas rāda, ka joprojām liels skaits pilsoņu atsakās piedalīties referendumā. Tāpēc “kūtro” latviešu valodas aizstāvju piecelšanai kājās tiek veidotas kaismīgas, patriotiskas uzrunas, kuras tiek izrotātas ar sabiedrībā labi atpazīstamiem vārdiem gan šobrīd, gan nesenā un senākā pagātnē. “Celies un ej!”, sāk skanēt no rīta līdz vakaram. Tas jau sāk atgādināt sociālistiskā darba kolektīvu nosodījumus pretpadomju izpausmēm. Piemēram, 1987.gada 18.novembrī, kad Brīvības piemineklis bija milicijas ķēžu aplenkts, lai tur nepiekļūtu buržuāziskie nacionālisti, Sarkano strēlnieku laukumā organizēti notiek darbaļaužu mītiņš par atbalstu LPSR. Šī svētā vēsts tiek vesta uz Maskavu un ASV vēstniecību. Mani nepārsteigtu, ja atklātos, ka kāds vārds atrastos gan tur, gan šeit.

Pieaugot spriedzei starp latviešu valodas un russu valodas aizstāvjiem, bet, lai kaut kā kontrolētu notiekošo, tiek ierosināti dažādi manifesti, sabiedrību konsolidējoši projekti. Izskan arī tāds izlīguma un neaizvainošanas punkts, ka okupants nav jāsauc par okupantu. Atklājas, ka russu valodas lietotāji nemaz tik stingri neuzstāj uz russu valodas pilnīgu valstiskošanu. Tā ir vajadzīga tikai dažos sadzīves apstākļos un tikai tiem, kas nekā nesaprot latviešu valodā. Un te nu parādās pāri mākonīša maliņai: “minoritāšu konvencija, ko Latvija apstiprina bez jebkādām atrunām”. “… ja Latvijā ievērotu un izpildītu visas rekomendācijas, ko cilvēktiesību sfērā sniedz Eiropas struktūras, situācija līdz referendumam nebūtu nonākusi”.

 

Redz kā.

Un kāpēc gan neizmantot pēc referenduma gaisotni?

Jo, loģiski, tieši tas, kā dzīvosim pēc referenduma, pēdējās dienās tiek pieminēts visvairāk. Un tas brīdis varētu būt apmēram šāds.

1.Sajūsma. Latviešu valoda saglabāta. Valsts glābta. Un, ak tu žī, lojālo pilsoņu skaits izrādās ir tik liels, ka aiz priekiem lojālo cittautiešu pilsoņu kopumu varētu papildināt ar lojāliem cittautiešu nepilsoņiem. Proti, uzņemt šo Latvijai lojālo nepilsoņu daļu paātrinātā veidā pilsoņu kārtā. Tas taču tikai stiprinās jaunas valsts veidošanas turpinājumu, “nepārtrauktību”.

2.Vilšanās. Latviešu valoda saglabāta. Valsts glābta. Taču par otru valsts valodu nobalsots lielāks skaits kā iepriekš varēja paredzēt. Otra puse arī vīlusies. Neskatoties uz tik lielu balsu skaitu, otra valoda nevar tikt ieviesta. Cīniņš par savām tiesībām jāturpina ar citiem ierosinājumiem Satversmes grozīšanai. Lai mierinātu russu valodas nesamierināmo kopienas daļu, tiek veiktas “pretimnākošas iniciatīvas valsts likumdošanā”.

 

Šādā gaisotnē, iespējams, kā pretstats tiks vairāk izcelts arī Lindermana teiktais par jaunu Latvijas taisnības valsti, kas parādīs visai pasaulei, kā jādzīvo. Jo ar savu darbību viņš ir guvis nedalāmu latviešu nepatiku pret sevi.

Dīvaini sakritīgi uz viena viļņa nāk arī pēdējie paziņojumi no Rīgas pils, tai skaitā par, iespējams, jaunas Satversmes gatavošanu.

 

Bet, vai ar to pietiks, lai mēs visi saliedēti sadzīvotu mazajā Latvijā? Ja netiks atrisināts katras puses pagātnes mantojums, nez vai.

Pagātne.

Īpaši pēdējā laikā, saistībā ar “russu neņemšanu koalīcijā”, saistībā ar valodas un pilsonības cīkstiņiem, daudz dzirdēts, galvenokārt no cittautiešiem, ka Latvija nekad nav bijusi nacionāla, jeb tikai latviešu valsts. Tā vienmēr ir bijusi multinacionāla. Ka Latvijā no neatminamiem laikiem dzīvojuši citu tautību ļaudis, bet tiešāk, tieši russi. Tiek pieminēts, ka arī russi ir piedalījušies Latvijas valsts tapšanā, ar retāk dzirdamu piebildi – tādēļ Latvijas tauta nav tikai latvieši un tāpēc latviešiem nevar būt arī monopoltiesības uz valodu.

Pamatīgs juceklis. Teikuma viena daļa iepriecina, otra daļa – sarūgtina. Tad jau sanāk, ka arī latviešiem ir tiesības uz savu valodu un pamattautas līdzdalību Russijā, jo viņi ir piedalījušies Russijas valsts tapšanā. Tad jau sanāk, ka jebkuras tautas pārstāvjiem, kuri “no neatminamiem laikiem” dzīvojuši kādas citas tautas apdzīvotā valstī, ir tiesības uz savas valodas kā otras valsts valodu utt. Bet tad jau sanāk, ka jebkuras tautas pārstāvjiem, kuru tautas dzīvo piemēram starp Ziemeļu 40. un 70. paralēli ir visas šādas tiesības jebkurā no šajos platuma grādos esošajām valstīm, jo tur no neatminamiem laikiem ir dzīvojuši viņu tautas piederīgie. Vārdu sakot – kopmītne, caurstaigājama sēta. Vai tādā vietā var attīstīties kāda izkopta kultūra?

Lai kaut ko sakārtotu šajā juceklī, pirmkārt, jāvienojas par jēdzienu, kas ir neatminami laiki. Manā izpratnē neatminami laiki ir tie, no kuriem nāk katras tautas valodas pirmsākumi, tautas gara mantas, kuras ir visas tautas garīgais mantojums. Cik tautu piederīgajiem ir valodas sākotne un citas garīgās vērtības, kas sakņojas un radītas tagadējās Latvijas zemē? Atbildot uz šo jautājumu, būs skaidrs, cik daudznacionāla šī zeme ir bijusi neatminamos laikos un kādās valodās šeit tolaik runāts.

Citu tautību ļaužu piederību Latvijai raksturo kāda vienkārša pazīme. Tā ir šīs vietas vēsturiskā izjūta. Paaudžu un valstiskās pēctecības izjūta. “Senču asiņu” balss, kas caur šo un vienīgi šo vietu sniedzas bezgalībā. To nevar iemācīties ne latviešu, ne russu valodā, ja pašam nav vēlme to atvērt sevī. Ja tas viņos neiemājo, nu kaut vai netiek izjusts, tad ir ļoti grūti un pat neiespējami par kaut ko vienoties. Un ar latviešu valodas prasmi tam ir tikai pastarpināta saistība. Tas attiecas uz jebkuras tautības cilvēkiem, kuri atraduši mājvietu citas tautas vidū, citā valstī. Arī uz latviešiem, kuri par savu mājvietu, savu bērnu dzimteni izraudzījušies Russiju.

 

Ir cittautieši, kuri uzskata, ka viņiem ir nodarīts pāri par to, ka viņiem netiek piešķirta Latvijas pilsonība jau 20 gadus, ka viņus nomoka, pieprasot lietot latviešu valodu, kuru viņi nesaprot. Ko lai viņam atbild latvietis, kurš uz savas ādas vēl joprojām izjūt sekas no 700 gadus ilgās ciešanas, kad savā zemē viņam tika liegtas tiesības apmeklēt noteiktas vietas, nodarboties ar noteiktiem amatiem, nēsāt noteiktus apģērbus, lietot dzimto valodu noteiktās vietās? Kad viņš savā tēvutēvu zemē tika nostatīts ne augstāk par otro šķiru. Ja tas netiek saprasts un izjusts, tad nesaprast arī latviešus kopumā.

Latvijā dzīvojošie russu tautības cilvēki ir ļoti dažādi. Iespējams starp atsevišķām viņu dažādajām kopienām ir mazāka sapratne, kā attiecībās ar latviešiem. Katrai viņu kopienai ir sava vēsturiskā izjūta.

Ar tiem, kuri izjūt Latvijas īpašo “garšu”, latviešiem nav neviena jautājuma par ko nevarētu runāt un vienoties.

Ir tādi russu cilvēki, kuri ar lepnumu stāsta par savu tautiešu dzīvi un darbību tirgotāju kārtā Latvijas zemē. Tā ir vēsturiskā atmiņa no tiem laikiem, kad līdzīgi vikingu tirgotājiem, arī viņu priekšteči iekārtoja savas pirmās apmetnes galveno tirdzniecības ceļu tuvumā. Un arī ar viņiem latviešiem ir viegli saprasties un vienoties, īpaši saimnieciskos jautājumos.

Ir tādi russu cilvēki, kuri Latvijā patvērumu atrada pēc russu cara Pētera I neskaitāmām savas tautas “tīrīšanām” un citādi domājošo iznīcināšanas. Pēc Pareizticīgās baznīcas reformām Russijā, tie, kas tām nepiekrita tika tur vajāti. Liela daļa no viņiem, kā t.s. vecticībnieki, patvērumu atrada Latgalē. Tikai pagājušā gadsimta otrā pusē tika atcelts viņu nolādējums. Viņi ātri iekļāvās mūsu zemē. Daudzi no viņiem piedalījās Latvijas Atbrīvošanas kaujās, tā ieguldot savu artavu Latvijas valsts tapšanā. Ar viņiem droši vien ir viegli saprasties garīgas dabas jautājumos. Viņu vēsturiskā atmiņa ar Latviju saistās kā patvēruma vieta. Atliek vien pabrīnīties, kā viņiem, nezaudējot savu kopību, izdevies pārdzīvot visu tik dažādo okupāciju laikus Latvijā.

Un tagad nāk skumjākais brīdis, kāds vien var būt. Padomju okupācijas laiks. Padomju karavīrs, kurš 1944.-45.gadā ienāca šai zemē, savā apziņā ienāca kā atbrīvotājs. Tas ir kara beigu laiks. Šādā brīdī, ja dzimtenē neviens viņu negaida, ja viņam nav savu māju, savas zemes tur, nu kāpēc nepalikt “atbrīvotā” zemē? Daudz brīvu dzīves vietu. Varbūt sākotnēji vienkārši uz laiku. Bet, kad jau iedzīvojies, nu ko tur vairs triekties to gaisa gabalu. Šeit taču tā pati valsts, pat valoda cita nav jāmācās. Un viņi patiešām sajutās kā saimnieki šeit, bet tie, kas bijuši izsūtīti un tie, kas nerunāja visu zemju vienā valodā, viņu uztverē – fašisti. Ar katru šeit nodzīvoto gadu, uzvarētāju valoda kļūst skaļāka un skaļāka. Katrs nākamais iebraucējs Latvijā jūtas šeit kā savās mājās. Viņš neiebrauc šeit kā okupētā Latvijas valstī. Viņš pārvietojas pa savu padomju valsti. Savu tautības piederību bieži vien viņš aptver tikai tad, kad jāaizpilda kāds personu apliecinošs dokuments. Vienotās valodas piederība pārņem viņa apziņu. Un viņš pārstāj domāt savā dzimtajā valodā.

Liels un patiess ir viņa izbrīns, kad kādu dienu viņu skaļi nosauc par okupantu. Pirmajā brīdī viņš pat neaptver, ka tas domāts viņam. Un, kad viņam sāk aizvien biežāk uzdot jautājumus latviešu valodā, nereti viņš sajūtas kā fašistu spīdzinātavā.

Šādam cilvēkam vēsturiskās atmiņas, kas saistītos ar Latviju, vispār nav. Viņš, kā lielas un varenas valsts piederīgais, jūtas nepatiesi un nepelnīti apspiests. Un, kad nāk piedāvājums atgūt russu valodai valsts valodas statusu, viņam pat nav jādomā, ko darīt. Lai gan viņš nesaprot, ko tas nozīmē, jo neviens viņam to necenšas izskaidrot, pārliecība, ka taisnības atmaksa tuvu, ir skaidra. Tiem apspiedējiem būs runāt russu valodā!

Ir grūti viņu vainot tajā. Viņam ir atņemta identitāte. Viņam ir atņemta pagātne. Viņa atmiņa nesniedzas tālāk par Padomju valsts dižajiem sasniegumiem. Ar lepnumu viņš atceras šīs valsts rūpes par viņu. Viņš ir kādas slepenas vienošanās rīks un upuris. Viņš pat nezin, ka bija tādi vīri kā Molotovs un Ribentrops, kuri bija pilnvaroti parakstīt “pasauļu pārdali”. Ja arī zina, tad viņš neko par to negrib zināt, vai ir pārliecināts, ka tas viss ir kapitālistu izdomājums. Viņš cer, ka gan jau viss vēl atgriezīsies.

Un ar viņu nevar vienoties ne par ko, kas neietilpst šās pasaules ietvaros. Ja viņš ir labsirdīgas dabas, tad ielaidīsies kādā īsākā sarunā ar citā valodā runājošu, ja citādas dabas, tad ne.

Šādiem cilvēkiem ir bezjēdzīgi stāstīt to, ka latviešu raušanās prom no Russijas, tieksme pēc neatkarīgas Latvijas pamatā bija tieksme tieši pēc savas valodas kā savas kultūras neatņemamas sastāvdaļas atgūšana.

Viņiem pat prātā neiegulst, ka kādreiz latviešu rīkotās protesta akcijas pret metro celtniecību, pamatā bija pret jaunu migrācijas (proti, kolonizācijas) viļņu velšanos no PSRS uz Latviju.

 

Katrs cilvēks ir pilnīgi atšķirīgs. Taču ar tiem, kas ir pilnībā pārliecināti, ka viņiem nepatiesi nodarīts pāri, vienošanās nebūs iespējama. Arī no latviešu puses. Mazākā dzirksts un liesmas pa gaisu. Lai sadzīvotu latviešu valstī tik milzīgs vienas paaudzes laikā iebraukušais sveštautiešu skaits, kurš ilgus gadus bijis aizsargātākā kārtā nekā latvieši savā zemē, ir vajadzīgs kas vairāk par aicinājumu uz miermīlīgu līdzāspastāvēšanu.

 

No latviešu puses es aicinu iejutīgi izturēties pret tiem russu valodā runājošajiem, kuri cenšas runāt latviešu valodā, bet viņiem tas ne visai izdodas. Ir jāpriecājas par katru labsirdīgi, izzināt gribošu vārdu, ko viņi izrunā latviešu valodā. Un ar atzinību jānovērtē, kad kāds grūtāk izrunājams vārds ir pateikts labāk kā iepriekšējā reizē. Ir redzēti tādi gadījumi, kad latvieši saviebjas, izdzirdot nepareizi izrunātu kādu vārdu. Tas tikai attālina to cilvēku, kas dzīvo ap mums, vēlmi runāt latviešu valodā. Tas taču nav tik grūti. Jo, tad, kad ir atbraucis kāds Rietumu valsts pārstāvis un no lapiņas, vai no galvas iemācītu tekstu pāris teikumu garumā izrunā latviešu valodā, visbiežāk atskan latviešu sajūsmas saucieni. Diemžēl šī amatpersona jau nākamā dienā pametīs Latviju, un viņa izteiktie pāris teikumi latviešu valodā, visticamāk, jau ļoti drīzi tiks aizmirsti. Bet ar to, kurš dzīvo mums līdzās, iespējams, būs jādzīvo visu mūžu.

 

Diemžēl ir arī tādi cittautieši, kuri ciena latviešu valodu un valstisko piederību, taču parakstījušies par otru valsts valodu Latvijā. Viņi jūtas pievilti un piesmieti. Vēl būdami PSRS pilsoņi, viņi balsoja par neatkarīgu Latvijas valsti. Viņiem tika solīta Latvijas pilsonība. Vismaz tā viņi to saprata. Tad, kad viņu skatījumā Latvija kļuva neatkarīga valsts, viņu no sirds cerētais izpalika. Tajā “tālajā” 1991.gadā viņiem neļāva sadzirdēt brīdinājumu, ka PSRS okupācijas varas iestāžu rīkoti referendumi okupētās valstīs okupācijas karaspēka klātbūtnē ir pretlikumīgi. Viņi saprata, ka balso par Latvijas valsts izveidošanu, nevis atjaunošanu ar visādām tur pēctecībām. Viņi ir atteikušies no PSRS valsts, bet nodevība pret viņiem (un pamatota viņu skatījumā), liedz viņiem vēl kaut ko izlūgties, jo to viņi izjūt kā pazemojumu sev.

 

Šai sakarā ir pilnīgi neizprotams citādi cienījamās prof. I.Kreituses teiktais š.g. 23.janvārī Latvijas sabiedriskajā radiofonā: “… Savā laikā, kad reģistrējās Pilsoņu Kongresam, solīja, tiem, kas atbalstīs Pilsoņu Kongresu un šo kustību, iedot pilsonību Latvijā. Un daudzi krievi parakstījās. Bet neviens no viņiem pilsonību nesaņēma…”.

 

Es ceru, ka profesore būs pārteikusies un sajaukusi dažādu valstu institūciju nosaukumus un to pilnvarojumus. Kā nekā, toreiz bija tāds satraukumu un juku laiks. Taču, ja tā tiek sagatavoti studenti, tad, kādu vēsti viņi nesīs sabiedrībai?

Jebkurā gadījumā, es aicinu I.Kreitusi atsaukt šo viņas sacīto kā nepatiesību.

 

Kas attiecas uz Pilsoņu Kongresu, tad nevienā PK darbību reglamentējošā dokumentā nav tāds pilnvarojums, kas ļautu PK kādam piešķirt Latvijas pilsonību. Pilsoņu Kongresa vienīgais uzdevums ir starptautiski tiesiskā ceļā, iesaistot 2.pasaules kara dalībvalstis, novērst šī kara sekas Latvijā. Proti, vadīt Latvijas deokupāciju un izsludināt likumīgās Saeimas vēlēšanas, kad Latviju būs pametušas visas okupētājvalsts (PSRS) represīvās iestādes un šo iestāžu personas, kā arī pretlikumīgi okupācijas laikā iebraukušie okupētājvalsts pilsoņi. Pēc šādi ievēlētas Latvijas Republikas Saeimas Pilsoņu Kongress noliek savas pilnvaras un likvidējas.

Ja kas. Tad tas nav vēl noticis…

 

Mezgls nav atraisīts. Molotova-Ribentropa pakts joprojām ir spēkā. Sekas nav novērstas. Ir noslēgti jauni pakti starp dažādām pusēm, par ko var tikai nojaust.

 

Viegli neklājas arī tā saukto Lielvaru valstīs dzīvojošajiem. Šodienīgi izsakoties, visa pasaule izdzīvo identitātes krīzi. Proti, valsts pastāvēšana bez skaidri izteikta mērķa. Un te Latvija it nebūt nav vientuļa uz pasaules kartes, jo valsts pastāvēšanas mērķis pagaidām nav skaidrs nevienai šobrīd esošai valstij. Tas, kas notiek Latvijā, var notikt jebkurā citā valstī. Dažādu notikumu mijiedarbībā, dažādos laikos un griezienos.

Aizvien vairāk sabiedrībai kļūst redzams, ka visas valstis tiek vadītas atrauti no tajās dzīvojošās tautas (sabiedrības) pamatvēlmēm, pamatmērķiem. Visu valstu valdībām tiek piespēlēti tādi veicamie uzdevumi, kas ir kaitīgi savas valsts sabiedrības patiesai attīstībai. Šie kaitīgie īstermiņa uzdevumi – kam gadu, kam desmit, kam simts gadu uz priekšu uzgulst kā milzīgi ledāju blāķi, tā, ka patiesie mērķi nav saskatāmi.

Bet tas ir atkal – cits stāsts.

 

Mēs visi gribam būt laimīgi. Tieksme pēc laimes uzbur mūsos dažādus sapņus ar nākotnes redzējumu. Mēs sākam saprast, ka Laikam ir tieksme te izplesties, te sarauties un daudzko no redzētā, no apjaustā ir vēlme apzīmēt – mūžīgs.

Ja tauta grib dzīvot mūžīgi, tad arī tās mērķiem jāsniedzas mūžībā. Vai ne?

 

 

Vēlmē uz sapratni

 

MierWaldis

 

2012. gada 18. februāra dienā

RATenes Tērcītēs

 

 

 

Pievienot jūsu komentāru

Jūsu vārds:
Virsraksts::
Komentāri:
  The word for verification. Lowercase letters only with no spaces.
Vārda verifikācija: