Galerija

Pilsonis.lv jautā

Kādēļ Igaunijas Republikas un Latvijas Republikas pēdējo 25 gadu attīstība krasi atšķiras?
 

Meklēt

PK jubileja

Pilsoņu Kongresam 25 gadadiena!

1990.–2015.

Kontaktinformācija

PK e-pasta adreses, telefoni un adrese vēstulēm

Latvijas Komiteja: latvijaskomiteja(at)pilsonis.lv
Delegātiem: delegatiem(at)pilsonis.lv
Redakcija: pilsonis(at)pilsonis.lv
Aizsargs: aizsargs(at)pilsonis.lv


Telefons: 26696822
Telefons: 29416226

Pieslēgties



Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress

Neraugoties uz 1940. gada padomju okupāciju, Baltijas valstis turpināja juridiski pastāvēt. Rietumvalstīs darbojās šo valstu sūtniecības un tur atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pavalstniecību apliecinošos dokumentus – pases. Nekad Baltijas valstis nav starptautiski atzītas kā PSRS de iure sastāvdaļas. Okupācijas režīmam liberalizējoties Baltijas valstīs sākās mēģinājumi atbrīvoties no svešās varas. PSRS Okupētās Igaunijas Pretošanās kustības vidē 1988.-89. gados nobrieda ideja Gorbačova pasludinātās pārbūves apstākļus izmantot, lai reģistrētu de iure pastāvošās Igaunijas Republikas pilsoņu kopumu un sarīkotu Igaunijas (Pilsoņu) Kongresa vēlēšanas. Igaunijas Kongresam bija paredzēts uzdevums atjaunot valsts neatkarību de facto, balstoties uz Igaunijas okupācijas fakta atzīšanu.

Dažu mēnešu laikā igauņu iniciatīvu pārņēma arī latvieši. “Helsinki – 86”, LNNK, VAK un LTF Radikālā Apvienība izveidoja Pilsoņu Komiteju Pagaidu sakaru centru. Šī struktūra izveidoja vietējās pilsoņu komitejas, kas 1989. gada pavasarī aizsāka Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju. 13. jūlijā LPSR AP Prezidijs pieņēma lēmumu Par darbību pilsoņu komiteju veidošanā, kurā teikts, ka pilsoņu komiteju organizēšana, ko uzņēmusies LNNK, Helsinki-86 un tās Rīgas nodaļa, Vides aizsardzības klubs un LTF radikālā apvienība, ir nelikumīga. Divas dienas vēlāk 15.jūlijā LTF dome balsoja par Pilsoņu komiteju atbalstīšanu. Atturējās S. Kalniete, I. Cālītis, J. Škapars, J. Freimanis. 18. jūlijā notika slēgta LTF valdes sēde, kurā pilsoņu reģistrāciju nosodīja. Pret nosodīšanu uzstājās un balsoja V. Šteins un E. Berklavs. LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns 5. augusta Domes sēdē izteicās „... man vienalga vai tāda Latvijas Republika ir bijusi vai nē...” un solīja aiziet no amata, ja Dome pieņems lēmumu atbalstīt Pilsoņu komiteju veidošanu..

1989. gada 17.decembrī notika Latvijas Republikas Pilsoņu kustības 1. konference, kas pieņēma nolikumu par Latvijas Republikas Pilsoņu komiteju (pilsoņu pārstāvniecību līdz kongresa sasaukšanai). Konference pieņēma arī rezolūciju par kongresa sasaukšanu. Cik vien atļāva ierobežotie līdzekļi, visā Latvijā notika vēlēšanu aģitācija un propaganda. Šo pasākumu veiksmīgu īstenošanu nodrošināja vietējās pilsoņu komitejas, kuru darbā lieli nopelni bija VAK un LNNK nodaļu aktīvistiem un Latvijas Evaņģēliski – luteriskajai baznīcai, kas neliedza savu atbalstu un telpas. Diemžēl 1. konferencē lielā mērā, pateicoties luterāņu arhibīskapam J. Gailītim, netika apstiprināts „Helsinki-86” Rīgas nodaļas iesniegtais LR PK delegāta zvērests stājoties amatā un tā teksts, kas ļoti apgrūtinātu delegātam vienlaikus darboties citas valsts pārvaldībā. Daudzviet, pretēji savu vadošo kadru gribai, pilsoņu komitejām telpas piešķīra un to darbā piedalījās arī LTF vietējās nodaļas. Latvijā Pilsoņu Kongresu okupācijas režīma liberalizācijas apstākļos veidoja tauta, pierādot augstu pašorganizēšanās spēju. Latvijā reģistrēto pilsoņu skaits bija gandrīz 800 000.

Pilsoņu Kongresa vēlēšanas notika no 1990. gada 8. aprīļa līdz 23. aprīlim. Tajās piedalījās vairāk kā 707 tūkstoši vēlētāju. Kongresa 1. sesijā 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā, kura notika Rīgā, Lielajā Ģildē, piedalījās 259 kongresa delegāti. Vispārējās, demokrātiskās un tiesiskās vēlēšanās ievēlētais Pilsoņu Kongress otrajā sesijā pieņēma lēmumu „Par grozījumiem Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa darbības pamatprincipos”, kurā teikts: „Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress ir 1918. gada pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītās valsts, agrākās Tautu Savienības locekles – Latvijas Republikas tiesiska pārstāvība

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress ir uzskatāms par pagaidu parlamentu okupācijas apstākļos. Latvijas Komiteja ir PK izpildinstitūcija. PK 1. sesijā 1990. gada 30. aprīlī pieņemtajā „Nolikumā par Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa struktūru un darbības kārtību” teikts: „Sesiju starplaikos Kongresa pilnvaras realizē Kongresa ievēlētā Latvijas Komiteja, kas par savu darbību ir atbildīga Kongresam”

Pilsoņu Kongresa mērķis ir veikt Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, tādējādi sagatavojot apstākļus likumīgas Saeimas vēlēšanām, un savas pilnvaras nolikt tās priekšā.

Pilsoņu Kongresa pirmajā sesijā izpildinstitūcijā – Latvijas Komitejā ievēlēja 50 delegātus tādēļ tā bija pārāk liela un neefektīva. Nākamajās PK sesijās šo kļūdu laboja un Latvijas Komiteju izveidoja aptuveni pēdējā pirmsokupācijas Ministru Kabineta lielumā, tikai ministru un ministriju vietā bija komisiju vadītāji un komisijas. Latvijas Komiteja organizēja pilsoņu apliecību izdošanu, ko tās vadībā veica vietējās pilsoņu komitejas. Pilsoņu apliecības izdeva, pamatojoties uz pilsoņa uzrādīto personas un pilsonību apliecinošo dokumentu kopu, tādējādi PSRS kolonisti nevarēja iegūt personas dokumentus, kas apliecinātu Latvijas Republikas pilsonību.

Pilsoņu apliecību izdošana bija tikai pirmais solis. Nacionālajiem, patriotiskajiem spēkiem Pilsoņu Kongresā bija vēl tālejošāki nodomi:

- uzņēmumu reģistra izveide;

- kadru čekistu, kadru komunistu un kadru komjauniešu amatu ierobežojumu noteikšana;

- valsts (okupācijas) iestāžu un tā saucamo vietējo padomju pāriešana PK un LK pakļautībā un pēdējo savienošana ar pilsoņu komitejām;

- pilsoņu un uzņēmumu nodokļu maksāšana tikai PK struktūrām.

Pilsoņu Kongress atjaunoja Aizsargu organizāciju un izveidoja Likumīgo īpašnieku apvienību (vēlāko Latvijas īpašnieku apvienību), kuras mērķis bija atgūt okupācijas laikā prettiesiski Latvijas Republikas pilsoņiem nolaupītos īpašumus. Latvijas Komitejā reģistrējās 1918. gada 18. novembra Latvijai uzticīgās politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas.

Kongress savās sesijās pieņēma lēmumus, kuru lielākā daļa savu aktualitāti nav zaudējusi vēl šodien. Gluži pretēji – ir noticis tas, no kā Pilsoņu Kongress ir visvairāk brīdinājis – nav veikta dekolonizācija, okupācijas armija ir pārģērbta civilajās drēbēs un palikusi Latvijā, ievērojama daļa Latvijas īpašumu ir nonākusi kolonistu un svešinieku rokās, notikusi plaša mēroga politiska un ekonomiska valsts nozagšana, kura milzu apmēros turpinās vēl šodien.

Pilsoņu Kongress 1990. gada 15. augustā sāka regulāri izdot laikrakstu „Pilsonis”. Pēc tam, kad okupācijas varas iestādes laikrakstu aizliedza, Pilsoņu Kongress to izdeva ar nosaukumu „Pavalstnieks”.

Kongress aktīvi darbojās līdz 14. sesijai 1993. gada novembrī. Lai arī līdzšinējā Pilsoņu Kongresa vadība to pameta, lai piedalītos 4. maija republikas Saeimas vēlēšanās, pateicoties Aizsargu organizācijas priekšnieka Jāņa Rības neatlaidībai, darbs turpinājās. Ievērojams trieciens Latvijas Komitejas darbībai bija viņa noslepkavošana 1997. gada 28. novembrī. Nākošajās dienās Rīgā notika vairākas maniakālas slepkavības, kuras novērsa sabiedrības uzmanību no iepriekš notikušās politiskās slepkavības. Izmeklēšana par režīmam ļoti neērtā Jāņa Rības slepkavību gan tika uzsākta, bet nekādus rezultātus nedeva.

Pašlaik Kongresu pārstāv Latvijas Komitejas priekšsēdētāja vietas izpildītājs Edgars Alksnis. 2007.gada martā notika Pilsoņu Kongresa delegātu sanāksme, kurā izveidoja Rīcības Komiteju Edgara Alkšņa vadībā. Tajā darbojas Aksels Kaimiņš, Zigurds Strīķis, Valdis Šteins un Visvaldis Brinkmanis. Joprojām pastāv Pilsoņu Kongresa apstiprinātā Aizsargu organizācija, kuru vada Aksels Kaimiņš (nejaukt ar vairākām citām it kā „Aizsargu” organizācijām, kuras darbojas bez Pilsoņu Kongresa pilnvarojuma!). 2007. gada 24. martā Pilsoņu Kongresa delegātu sanāksmē, pieņēma divus dokumentus – „Paziņojumu par PK darbības atsākšanu” un „Paziņojumu par Latvijas – Krievijas robežu”.

4. maija Latvijas Republika.

1940. gadā PSRS okupācijas rezultātā izveidotā „Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika” bija PSRS struktūrvienība. Tai nebija valstiskās suverenitātes pazīmju un tā nebija starptautisko tiesību subjekts.

1990. gada 15. februārī PSRS okupācijas iestāde Latvijā – „LPSR Augstākā Padome” pieņēma likumu par grozījumiem „LPSR Konstitūcijā”, atzīstot par oficiālo valsts simboliku sarkanbaltsarkano karogu, 1921. gadā apstiprināto Latvijas valsts ģērboni un himnu ”Dievs svētī Latviju”. Šo dienu var uzskatīt par 18. novembra Latvijas valsts nozagšanas sākumu, tad aizsākās „LPSR Augstākās Padomes” ceļš uz „Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas” starptautisko leģitimāciju. Nozīmīgs solis ceļā uz to bija 1990. gada 4. maija deklarācija. Nākošais solis - 1991. gada 21. augusta deklarācija.

Tā dēvētās 5. Saeimas vēlēšanas rīkoja okupācijas varas iestāde, kuru bija vēlējuši gan Latvijas Republikas pilsoņi, gan arī okupācijas laikā nelikumīgi iebraukušie okupētājvalsts PSRS pilsoņi, vēlēšanas notika okupācijas karaspēka klātbūtnē. Viegli varam iedomāties, kas notiktu, ja šo „vēlēšanu” rezultāti neapmierinātu Krieviju. Okupācijas karaspēka oficiālo daļu izveda no Latvijas 1994. gadā, kad jaundibinātā valsts jau bija politiski nostabilizēta.

Neraugoties uz savu apšaubāmo statusu, 4. maija Latvijas „5. Saeima” pieņēma būtiskus neatgriezeniskus lēmumus valsts, pašvaldību, sabiedriskā un pilsoņu privātīpašuma nelikumīgas izpārdošanas – privatizācijas jomā.

Latvijā varu saglabāja VDK un kompartijas nomenklatūra, un okupācijas laika sabiedrības virsslānis, kas netraucēti ieauga 4. maija valsts tautsaimniecībā un valsts pārvaldē.

Pilsoņu Kongresa prasību ietekmē 4. maija republikā formāli pieņēma 1922. gada Satversmi, to būtiski grozot un nozīmīgāko likumu nosaukumus. Ir pieņemti pārējo valsts institūciju nosaukumi, valsts apbalvojumi, dienesta pakāpes Nacionālajos bruņotajos spēkos.No Pilsoņu Kongresa prasībām veikt deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju daļēji izpildīta tikai viena – PSRS karaspēka izvešana. Lai arī pompozi uzspridzināti PSRS armijas radiolokatori Skrundā, vairāk kā oficiāli minētās 17 000 PSRS militārpersonas kopā ar saviem ģimenes locekļiem, pārkāpjot pat 4. maija Latvijas un Krievijas noslēgto līgumu, palikušas Latvijā. Daudzas militārpersonas demobilizējās pirms karaspēka izvešanas.

Jaundibinātajā valstī pretrunā ar Latvijas pilsoņu interesēm notika netaisnīga un nelikumīga valsts un sabiedriskā īpašuma privatizācija izredzētajiem, bet tauta pārcieta Godmaņa pirmās valdības šoka terapiju un ekonomisko teroru. Ekonomikas „attīstība” notika bijušās VDK kontrolēta reketa un organizētās noziedzības ēnā. Ievedot preces no rietumvalstīm, tika iznīcināta rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana. Panīka izglītība, zinātne un kultūra. Ar jaunā gadsimta sākumu ekonomiku uzturēja neierobežoti izvēršot nekustamā īpašuma tirgu un celtniecību, kas ne vienmēr bijanepieciešama , lietderīga un ekonomiski pamatota. Tagad, kad šie „kruķi” zuduši, okupētās Latvijas „modernizēto” ekonomiku var glābt tikai regulāri miljardiem latu lieli starptautiskā valūtas fonda aizdevumi. Salīdzinot ar Latvijas brīvvalsts ekonomiskajiem sasniegumiem tās 22 gadu ilgās attīstības laikā, 4. maija valstij nav ar ko lepoties. Tās pārmērīgi birokrātiski kontrolētā un ar pašu kapitāla trūkumu nemitīgi sirgstošā ekonomika joprojām ir neproduktīva un konkurētnespējīga Eiropas un pasaules tirgū. Valsti labākas dzīves meklējumos pamet tās pilsoņi.

Latvijā ir pārmērīgi liels kolonistu skaits, kuru pašapziņa Krievijas informācijas telpas iespaidā arvien pieaug, notiek latviešu valodas izstumšana no sabiedriskās aprites. Valdošā elite to cenšas kompensēt ar vērienīgām valsts svētku svinībām un Latvijas brīvvalsts simbolu nesaudzīgu ekspluatēšanu plašsaziņas telpā, taču tas notiek neiedziļinoties kultūrvēsturiskā mantojuma būtībā un saturā.

4. maija republika ir uzņemta NATO, Eiropas Savienībā, Eiropas Padomē, PTO, ANO UNESCO. Atjaunojot 18. novembra valsti, Latvijas dalība šajās organizācijās būs jāizvērtē, ja nepieciešams, iestājoties no jauna uz citiem taisnīgākiem nosacījumiem, vai paliekot ārpus tām. Tāpat arī 4. maija Latvijas noslēgtie starpvalstu līgumi un finansiālās saistības nebūs saistošas atjaunotajai 18. novembra Latvijai.

4. maija Latvija savas pastāvēšanas 18 gados vēl nav pat aprēķinājusi PSRS okupācijas nodarītos zaudējumus nevienā no nācijas dzīvotspējas būtiskākajām jomām.

4. maija Latvijas atšķirība no 18. novembra Latvijas

Valsti nosaka trīs elementi - teritorija, pavalstnieku loks un valsts vara. Ceturtā maija republikā šie elementi ir izmainīti.

Latvijas teritorija – Abrenes apriņķa daļa joprojām nav atgūta. Ceturtā maija Latvijas pārvaldes institūciju un amatpersonu pieņemtie nolēmumi par atteikšanos no tiesībām uz daļu no Latvijas Republikas teritorijas ir pretrunā ar Satversmes 3. un 77. pantu tādēļ tie ir spēkā neesoši, kā arī tiesiskas sekas neizraisoši.

4.maija Latvijas pavalstnieku loks ir cits – netika ievērots Pavalstniecības likuma nosacījums par pilsonības mantošanu tikai pa tēva līniju. Ceturtā maija Latvijas likumdošanā okupācijas laikā nelikumīgi iebraukušo apzīmēšanai ietvertais jēdziens – “nepilsonis” , nav sastopams citu valstu likumdošanā. Lai arī 4. maija Latvijas “nepilsoņi” ir valsts aizsardzībā un viņu statuss ir tuvs pilsoņa statusam, Latvija starptautiski saņem pārmetumus par šādas it kā otrās šķiras pilsonības pastāvēšanu. Kopš 1994. gada notiek “nepilsoņu” naturalizācija. Pēc naturalizācijas logu atcelšanas 1998. gadā naturalizācijas iesniegumu apjoms gandrīz četrkāršojās. Kopš naturalizācijas sākuma ar Ministru Kabineta rīkojumu 4. maija Latvijas pilsonībā uzņemtas 128888 personas. “Nepilsoņu” skaits ir samazinājies no 29% līdz 18%. - notiek “nepilsoņu” naturalizācija uz ļoti atvieglotiem nosacījumiem.

No 18. novembra Latvijas likumdošanas 4. maija Latvijā ir nelikumīgi grozīta Satversme, svarīgāko likumu nosaukumi, atjaunoti valsts iestāžu nosaukumi, valsts apbalvojumi. Faktiski 4. maija Latvijas Republikai ir sava Satversme, kurai par pamatu izmantota 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas Satversme. Zemesgrāmatas darbība nav atjaunota - tās vietā radīta jauna zemesgrāmata, kurā nostiprinātas okupācijas sekas. Īpašumi atdoti tikai daļēji - daļa no pilsētas īres namiem, uzliekot īpašniekiem par pienākumu turpināt līgumsaistības ar okupācijas varas iemitinātajiem īrniekiem, laukos zemes īpašumi uz kuriem nepretendēja tā dēvētie "labticīgie ieguvēji". Nav atdoti kustamie īpašumi, kuģi, rūpnīcas, darbnīcas un vērtspapīri. Valstī veikta nelikumīga privatizācija bijušās okupētājvalsts pilsoņiem - ievērojama nacionālā īpašuma daļa ir zaudēta.
4. maija Latvijas Republika ir saņēmusi starptautisku atzīšanu no daudzām pasaules valstīm. Ja pārlūkojam šos atzīšanas dokumentus, tad redzam, ka atzīšanas ir divu veidu - atzīšana - de iure (attiecīgā valsts atzīst, ka ir atjaunota 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika) un de facto (attiecīgā valsts atzīst, ka ir šāda valdība, kas faktiski kontrolē stāvokli noteiktā teritorijā). Ceturtā maija Latvijas Republikas pastāvēšana ir atkarīga ne tik daudz no tās starptautiskās atzīšanas, bet gan Latvijas Republikas pilsoņu brīvās gribas un atbalsta – iekšpolitiskās atzīšanas.

18. novembra Latvijas pilsoņu kopuma brīvās gribas izpausmes.

Pēdējā īstenotā Latvijas Republikas pavalstnieku kopuma brīvās gribas izpausme bija 4. Saeimas vēlēšanas 1931. gadā. Pēc tam sekoja Ulmaņa apvērsums, padomju okupācija, vācu okupācija un otrreizēja padomju okupācija. Šajā laikā Latvijas teritorijā esošajiem Latvijas Republikas pilsoņiem nebija iespējams brīvi paust savu brīvo gribu. Pēckara Vācijā bēgļu nometnēs dzīvojošie latvieši savāca aptuveni 10 000 parakstus, pieprasot Latvijas valsts atjaunošanu. Šī lielvalstu vadītājiem izteiktā prasība toreiz netika ņemta vērā.

Gorbačova pasludinātās pārbūves laikā, okupācijas varai liberalizējoties, izdevās veikt Latvijas pilsoņu reģistrāciju un sarīkot vispārējas, demokrātiskas un tiesiskas Pilsoņu Kongresa vēlēšanas. Ievēlētais Kongress pasludināja sevi par Latvijas Republikas valsts tiesisku pārstāvību un pieņēma virkni svarīgu lēmumu, kuru mērķis bija valsts deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija un likumīgās valsts varas atjaunošana. Neraugoties uz to, ka daļa Kongresa delegātu vienlaikus bija arī LPSR Augstākās padomes deputāti, AP atteicās sadarboties minēto mērķu sasniegšanai. Latvijas Republikas pilsoņu veidotā valsts pārstāvniecība un tās pilsoņu paustā brīvā griba tika ignorēta. Tā vietā, lai sagatavotu priekšnoteikumus pilsoņu brīvās gribas noskaidrošanai, AP pati sevi pasludināja par LR pārstāvniecību un uzsāka gatavoties „5. Saeimas” vēlēšanām, neradot priekšnoteikumus to likumīgai norisei. Patiesi brīvas vēlēšanas var notikt tikai pēc okupācijas seku likvidēšanas, tikai šādi vēlētai Saeimai ir tiesības lemt par būtiskiem jautājumiem – pilsoņu loka paplašināšanu, valsts īpašuma privatizāciju, starpvalstu līgumu slēgšanu.

Vēlētāji piedalījās nelikumīgo Saeimu vēlēšanās, lai tajās pārsvaru negūtu krievvalodīgo partijas, lai netiktu apdraudēts latviešu valodas kā valsts valodas statuss un netiktu zaudēta pat šī nosacītā neatkarība. Nevar uzskatīt, ka tauta ar savu piedalīšanos 4. maija Latvijas "Saeimu" vēlēšanās būtu leģitimējusi šo valsti. Latvijā šajos gados nav pastāvējuši brīvi plašsaziņas līdzekļi, nav nodrošinātas iespējas paust valdošajai ideoloģijai pretējus viedokļus.

Līdzīgi kā 1940. gadā, izveidojot Kirhenšteina leļļu valdību, arī 1990. un 1991. gadā notika manipulācija ar Latvijas valstiskumu. Totalitārajiem režīmiem ir liela pieredze pasaules sabiedrības maldināšanā.

 

Pievienot jūsu komentāru

Jūsu vārds:
Virsraksts::
Komentāri:
  The word for verification. Lowercase letters only with no spaces.
Vārda verifikācija: